IELŪGUMS UZ KONCERTU

Vislabākais putnu balsu klausīšanās laiks ir pavasaris, kamēr putniem nav izšķīlušies mazuļi. Bet arī jūnija sākumā nekas nav nokavēts. Vislabāk to darīt agri no rīta, vēl pirms saules lēkta. Rīti ir mierīgāki, arī satiksme vēl nav liela. Tad netraucē ne mašīnas, ne dzelzceļš, ne lidmašīnas, ne suņu rejas.

Ar dziesmām putni, īpaši tēviņi, vēstī pārējiem sugas brāļiem, ka šī vieta ir aizņemta un tiem, kuri vēlēsies to atņemt, būs jārēķinās ar pretestību. Ar dziesmu tiek sūtīta ziņa arī pretējam dzimumam – te ir vieta ligzdiņai, te ir ko ēst.

Ornitologi uzskata, ka putnu dziesmas atšķirt un atpazīt var iemācīties ikviens cilvēks, kurš dzird. Grūtāk esot saprast, ko putni vēstī ar citām skaņām: saucieniem, klabināšanu, šņācieniem un pīkstieniem. Vienīgi uztraukuma saucienus atšifrēt esot viegli.

Paši putni pēc balss pazīst ne tikai savus sugas brāļus, bet  arī konkrētus indivīdus – savus ģimenes locekļus un kaimiņus. Un tie ir arī lieliski citu putnu sugu balsu un dažādu dzirdētu trokšņu atdarinātāji. Tāpēc putnu balsu medniekam ne vienu vien reizi var nākties pārliecināties, ka tapis maldināts. Pirms ieklausīšanās putnu balsīs dabā, iesaku apmeklēt mājas lapu www.putni.lv. Noklausieties, ieklausieties, salīdziniet un vēlreiz ejiet klausīties dabā. Ar katru nākamo reizi sapratīsiet un atpazīsiet aizvien vairāk.

Izejot agrā rītā Krustpils muižas parkā, var saklausīt, kā simtgadīgo koku lapotne čalina, klabina, ļerina, tarkšķ, čurkst, svirpst, vītero un svilpj. Iesākumā nav viegli atšķirt, kas ir kas. Pavisam drošs par dažu dziesmu patieso izpildītāju var būt tikai tad, kad mazo dziedoni izdodas arī ieraudzīt un atpazīt. Ieklausīties dabā un būt vērīgiem ir pacietīgi jāmācās.

Piedāvāju nelielu ieskatu koncertprogrammā.

Kā izrādās, visplašāk pārstāvētā ir zvirbuļveidīgo kārtas (Passeriformes) mušķērāju dzimta (Muscicapidae). 

Izcilāko trijnieks

Pirmo vijoli līdz pat vasaras saulgriežiem spēlēs lakstīgala (Luscinia luscinia)

Noklausies:

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=1006247&r=1103265&lid=1006247&q=&h=1428

Lakstīgala ir neliela auguma, ar neuzkrītošu, pelēkbrūnu apspalvojumu slavens dziedātājputns. Lakstīgalas dziesma tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām putnu dziesmām pasaulē. Tās ķermenis ir 16 - 18 cm garš, spārnu izpletums 24 - 26 cm, svars 21 – 29g.

Lakstīgala mājo lapu koku vai jauktu koku mežos ar biezu pamežu un biezos krūmājos, kas parasti atrodas kādas ūdenstilpes tuvumā. Krustpils muižas parkā sastopama dzirnavu dīķa krūmājā.

Dziesma - treļļi, svilpieni un klakšķi, kas atkārtojas. Dziesmas elementu skaits, kas var sasniegt pat 12, atkārtojas vairākas reizes. Lakstīgala ir teritoriāls putniņš, kas par savu teritoriju paziņo dziedādama. Ir novērots, ka pilsētās dzīvojošās lakstīgalas dzied skaļāk nekā lauku vidē dzīvojošās lakstīgalas, jo tām „jāpārdzied” pilsētas kopējais trokšņu fons. Dzied tikai tēviņi, līdzko sākas mazuļu barošanas laiks, dziedāšana beidzas.
Kamēr nebija izgudroti radiouztvērēji un citas muzikālās iekārtas, traktieros, iebraucamajās vietās un muižnieku namos bija populāri turēt būrītī dziedošu lakstīgalu. Tajos laikos laba, dziedoša lakstīgala maksāja krietnu žūksni naudas. Bet lakstīgalu ķeršana, atlasīšana pēc to dziesmas īpatnībām bija vesela māksla.

Solo dziedājumu sniedz dziedātājstrazds (Turdus philomelos)

Noklausies:

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=1006208&r=1103265&lid=1006208&q=&h=837

Ķermeņa garums 210-250 mm, spārnu - 113-122 mm, spārnu izpletums - 340-390 mm​​, svars - 55-100 g. Galvas, muguras un astes virspuse šokolādes brūna vai pelēcīga. Vēders ir balts, sāni nedaudz okera krāsā. Krūtis dzeltenīgas, izraibinātas, tāpat kā vēderiņš, ar izteiktiem, tumši brūniem plankumiem, kuru daudzums samazinās virzienā uz kaklu. Spārnu apakšas nedaudz rudas.

Dod priekšroku dabiskām dzīvesvietām, kas nav cilvēku apsaimniekotas. Tikai pēdējā laikā sācis dzīvot pilsētas parkos, it īpaši, ja tajos aug egles (Krustpils muižas parkā dažas ir). Rietumeiropā dziedātājstrazds jau oficiāli skaitās pilsētas putns. Bieži apdzīvo vienu un to pašu teritoriju, kuru iecienījis arī melnais meža strazds.

Dziedātājstrazda dziesma tiek uzskatīta par ļoti skaistu. Un var saklausīt zināmu līdzību ar lakstīgalas dziesmu. Tā ir mērena, nesteidzīga, skanīga, ilgstoša, sastāv no zemiem svilpieniem un īsiem treļļiem, gandrīz katrs dziesmas elements atkārtojas 2-4 reizes. Dziesmā nereti imitē dažas citu putnu dziesmu skaņas. Ja lakstīgala dzied slēpjoties krūmājā, tad dziedātājstrazds parasti dzied, sēžot koku galotnēs, gandrīz visu diennakts gaišo laiku, bet visaktīvākie ir no rīta un vakarā (bet ne vēlā). Dzied daudz, līdz ligzdošanas perioda beigām. Jūnija sākumā dzied nedaudz mazāk, kā parasti, bet drīzumā dziedāšanas aktivitāte atjaunosies. Dziedāt pārstāj jūlija pirmās dekādes vidū-beigās.

Lai arī maziņa, bet teicama soliste ir sarkanrīklīte (Erithacus rubecula)

Noklausies:

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=1006123&r=1103265&lid=1006123&q=&h=3735

Augumā sarkanrīklīte ir 12,5-16 cm gara un 16-18 g smaga, tās galvenā pazīme, protams, ir oranži sārtais apspalvojums rīkles daļā un galvas priekšpusē. Sarkanrīklīti ir iespējams sajaukt ar sarkankrūtīti jeb svilpi (Pyrrhula pyrrhula) no žubīšu dzimtas, kas ir lielāks, ar melni krāsotu galvas pakauša daļu.

Latvijā mitinās jauktos, kā arī lapu koku mežos, arī dārzos, parkos. Ziemas laikā nereti sastopama cilvēku mājokļu tuvumā, parasti arī neaizsalušu ūdeņu tuvumā.

Vairošanās sezonā sarkanrīklītes pogošana līdzinās piccoloflautas skaņām. Dziesma - skaļš, skanīgs trellis, sauciens – ass „tik-tik-tik”. Sarkanrīklīte bieži dzied vēlu vakarā un citkārt arī naktī, tādēļ dažkārt tās dziesma tiek jaukta ar lakstīgalas dziedājumu. Vēlu vakaros, kad saule pazūd aiz apvāršņa, koši iekrāsojot debesis, un agri, rasainos un miglainos rītos, sarkanrīklītes smalkā balstiņa bieži vien ir vienīgā, kas dzirdama parkā. Tikai dziedātājstrazds vēlajos vakaros kopā ar sarkanrīklīti noslēdz dabas orķestra solokoncertu. Dienā sarkanrīklītes klusē.

Turpmāk vēl :)