Ar ko bagāts Krustpils muižas parks?

PARASTĀ SĒRAPIEPE

Parastā sērapiepe (Laetiporus sulphureus)   

Syn.: Polyporus sulphureus; Grifola sulphurea
Citi latviskie nosaukumi: Dzeltenā piepe, Sēra piepe
English names: Sulphur Shelf, Chicken-of-the-Woods
Deutsche Name: Gemeiner Schwefel-Porling

Uz dažādu lapukoku, bet īpaši ozolu, vītolu, parkos arī uz ošu u. c. lapukoku stumbriem parādās jau maija vidū un aug visu vasaru. Tas ir sēnēm patukšs laiks (it īpaši līdz jūnija vidum). 

Sērapiepe ir piepju sēne, kas praktiski nav sajaucama ne ar kādu citu piepju sēni. Tās augļķermeņi pusapaļi, 10 – 40 cm plati, 1 – 4 cm biezi, aug viens virs otra veidojot lielākas vai mazākas grupas.

Tie ir oranži (sevišķi jaunie) vai sēra dzelteni ar iesārtu nokrāsu; vēlāk izbalē un kļūst gaišdzelteni.

Stobriņu slānis augļķermeņu apakšpusē sērdzeltens. Mīkstums mīksts, gaļīgs, dzeltenbalts. 

Sēne satur antibiotiskas vielas.  Aug kā parazīts uz dažādu lapukoku stumbriem izraisot brūno trupi. 

Sēra piepe ir ēdama. Tā ir ar īpatnēju garšu, kas var mainīties atkarībā no koku sugas uz kuras tā augusi un ne katram būs patīkama un pieņemama. Ēdami gan tikai jauni augļķermeņi, kamēr tie ir mīksti. Tos nomazgā, sasmalcina (samaļ) un cep kopā ar piedevām. 

Garšīga. Ja sēra piepe aug uz ozola, tā ir mazliet rūgtena, ja uz vītola — mazliet skābena, tātad gardēži var draugiem sagādāt pārsteigumu, liekot atminēt, ko viņi ēd. Zinātāji apgalvo, ka pēc garšas atgādinot vistu. Vēl viena sēra piepes labā īpašība ir tās augšanas laiks — atrodama jau maijā. Jaunu sēra piepi var sagatavot kā malto gaļu vai kā gulašu, sagriežot gabaliņos. Cep bez vārīšanas. 

Uzmanīgi - dažiem cilvēkiem var būt alerģiska reakcija!