biologist: BARAVIKA

· latviski: baravika

· angliski: Penny Bun

· vāciski: Steinpilz, Herrenpilz

· zviedru: Karljohan, stensopp

· igauņu: harilik kivipuravik, kiviseen, pääkseen

· lietuviešu: tikrinis baravykas

· krievu: belij grib

Pasaulē pazīstamākais baraviku nosaukums ir porcini, kas ir daudzskaitlis no itāļu vārda porcino. Starp citu, baravikas jau gadsimtiem ilgi ir itāļu virtuves balsts. Ir vairāki vispārpieņemti vārdi, kā dēvēt baravikas dažādās valodās, tā piemēram, vārds cep, kas ir atvasināts no katalāņu vārda cep un franču cèpe, kā arī angļu valodā– king bolete un penny bun.

„Zināju, ka baravikas no zemes izlien baltas un tikai tad — nez kā — kļūst brūnas. Tur jābūt brūnajam vīriņam. No rīta mazā gaismiņā apsēžos baraviku vietā pie brūnās priedes un gaidu. Drīz jāparādās baravikai. Jā — izlien. Cepurīte balta. Tagad nedrīkst ne acu nolaist. Nu jānāk brūnajam vīriņam. Gaidu, gaidu, nenāk neviens. Gaidu, gaidu... ” (I. Ziedonis „Brūnā pasaka”)

Ne velti baravika ir viens no vērtīgākajiem sēņotāja atradumiem. Tautā to pieskaita pie tā saucamajām labvēlīgajām sēnēm un dēvē par visu sēņu karalieni. Tomēr baravika alkst pēc uzmanības un, tā teikt, zina savu cenu. Citam sēne parādās visā savā krāšņumā, bet ar citu it kā spēlē paslēpes.

Baravikas (Boletus edulis) pieder garšīgākajām un vērtīgākajām sēnēm, kuras var ēst un gatavot ļoti dažādā veidā. To cepurītes ir 3 – 15 un pat 25 cm platas. Tās ir biezas, stingras, gaļīgas, puslodes veida, vēlāk izpletušās, gludas. Cepurītes virsma brūna, kastaņbrūna, pat violeti brūna. Krāsa bieži ir atkarīga no augšanas apstākļiem. parasti jaunākām sēnēm cepurīte ir gaišāka, vecākām – tumšāka. Kātiņš 4 – 15 cm garš un 2 – 5 cm resns, apakšdaļā paplašināts vai mucveidīgi izliekts. Kātiņa krāsa mainās no baltganas līdz brūnganai, augšdaļā ar baltu vai gaiši brūnu tīklainu rakstu.

Pieredzējis sēņotājs nemeklēs baraviku, kur vien pagadās. Viņš ies uz turieni, kur aug priedes, egles, bērzi, skābarži. Ar šīm koku sugām baravikas ir visvairāk sadraudzējušās. Lai gan tās var iedzīvoties arī jaukta tipa mežos, tomēr sēņotāju novērojumi liecina, ka visvairāk šīs sēnes iecienījušas ozolu sabiedrību.

Sēnei patīk, ja gaisa temperatūra jūlijā un augustā svārstās 15 – 18 grādu robežās, bet septembrī nav zemāka par astoņiem grādiem. Krasas dienas un nakts temperatūras maiņas un liels nokrišņu daudzums kavē baraviku augšanu. Par optimālākajiem laika apstākļiem uzskata siltas naktis ar īslaicīgiem lietiem un miglu.

Baravikas mēdz būt dažādu izmēru, taču visgardākās tās ir vēl pavisam nelielas, jaunas, jo lielajās bieži ir iedzīvojušies tārpi un kukaiņu kāpuri, kā arī tās kļūst gļotainas un mazāk garšīgas. Augusta beigas, septembris – sēņotāju paradīze mežā. Sēnes parasti saldējam, marinējam un sālām, bet kaltē vien retais.

Baraviku visā pasaulē bieži iesaka lietot kaltētas. Tā tiek pastiprināta baraviku garša un tās ir viegli atjaunot tieši izmērcējot, tāpēc arī kaltētu baraviku struktūra paliek patīkama. Žāvētās baravikās ir vairāk olbaltumvielu nekā lielākajā daļā plaša patēriņa dārzeņu, izņemot sojas pupas. Kaltētas baravikas satur aptuveni 13,6% tauku, marinētas sēnes satur ap 3,5%. Olbaltumu kaltētās sēnēs ir vairāk nekā gaļā. Svaigas baravikas satur aptuveni 3,7% olbaltumu, bet kaltētas – 27,6%. Baraviku buljons ir septiņas reizes vērtīgāks par gaļas buljonu. 1 kg kaltētu baraviku var pielīdzināt 3 kg gaļas, 3 kg zivju, 5 kg kartupeļu.

Kaltētas baravikas ir droša vēža profilakse, tās var ēst kā sausiņus vai sadrupināt uz tikko sagatavota ēdiena, baudot smalko sēņu smaržu un garšu (saglabājas visaugstākās veselīgās un garšas īpašības – atšķirībā no citiem pagatavošanas veidiem).