LAIMĪGU JAUNO GADU!

Vislielākās muļķības pasaulē tiek izdarītas ar nopietnu sejas izteiksmi.

Ķīmijas stunda 10.c klasē. Skolotāja:

-Maijiņ, kādā krāsā tev galarezultātā sanāca šķīdums?

-Sarkans.

-Sēdies, 10 balles. Un kādā krāsā Armandam?

-Oranžs.

-Sēdies, astoņi. Nav īsti tāds, kā vajadzētu. Kristap?

-Melns!

-n/v! Klase, gulties!!!

Vecāku un skolas sadarbības piemērs.

Tēvs, skatoties mykoob žurnālā dēla atzīmes, saka:

-Par šādām atzīmēm ir jāsoda!

-Pareizi, tēti! Ejam es parādīšu, kur dzīvo skolotāja!

Situācija ceturtdienas rītā pirmajā stundā 11.a klasē.

Skolotāja:- Raivi, kāpēc tu nokavēji stundu?
Raivis:- Tāpēc, ka pulkstenis bija apstājies.
Skolotāja:- Ruslan, bet kāpēc tu nokavēji stundu?
Ruslans:- Es iegriezu pirkstā.
Skolotāja:- Un tu, Jāni?
Jānis:- Man dikti sāpēja galva.
Skolotāja:- Edij, kāpēc tu raudi?
Edijs:- Viņi jau visu pateica, un man nav ko sacīt…

Latviešu valodas skolotāja sarkastiskā tonī jautā Pēterim:
- Vai tu man varētu paskaidrot, kāpēc sacerējums, kuru tu man nodevi vakar,
vārds vārdā atbilst tava brāļa pagājušā gada sacerējumam?
- Kas tur tāds dīvains, skolotāj? Mums ir viena māsa.

Vidusskolā tagad ir tāds mācību priekšmets kā mūzika. Arī tur jākārto ieskaites. Ja neesi samācījies ieskaitei, nākas atbildēt individuāli.

Tā reiz gāja diviem nopietniem zēniem.

Skolotāja saprot, ka viens no atbildētājiem atkal neko nav samācījies, bet grib viņu pažēlot un uzdod pavisam vienkāršu jautājumu:

-Pastāsti vismaz, kādus latviešu komponistus tu zini?

Arī uz šo jautājumu puika atbildēt nevar. Stāv un skatās uz klasesbiedru. Tas paķer grāmatu un blīkšķina pa solu.

-Ā, atcerējos! Kalējs.

-Labi. Vēl kādu? – Mudina skolotāja.

Draugs, skatīdamies griestos, sāk svilpot.

-Stabulnieks?

-Lai būtu. Vēl?

-Gailītis! – Puika jau pavisam droši atbild.

-Nevis Gailītis, bet Melngailis. Bet tu, Anton, labāk paslēp savu špikeri.

Saruna pirms bioloģijas stundas 12. A klasē.

- Es vakar mājās atradu 4 beigtas mušas,- klasē stāsta Vitālijs - 2 tēviņus un 2 mātītes.
Skolotāja par to ir visai skeptiska:
- Bet kā tad tu noteici to dzimumu?
- Gaužām vienkārši - 2 bija pielipušas pie alus bundžas, bet 2 pie spoguļa!

Tagad skolai ikviens izglītojamais jānodrošina ar mācību grāmatām. Puika mājās šķirsta jauno bioloģijas mācību grāmatu:
- Tēt, kas tā tāda- sarkanrīklīte?
- Droši vien kaut kāda stulba zivs.
- Te rakstīts- lēkā no zara uz zaru...
- Nu, es taču teicu, ka stulba! 

Kāds 10. A klases puika aizelsies skrien pie policista, kas stāv uz stūra.
-Ātrāk, ātrāk uz skolu! Mēs varam nokavēt.
-Bet kas noticies? - Kārtībnieks jautā.
-Fizikas skolotājs savu automašīnu nolicis neatļautā vietā!

Kāds grēkāzis atkal izsaukts uz mazo pedagoģisko sēdi.

-Kurus vārdus visbiežāk lieto skolēni?
-Es nezinu.
-Pilnīgi pareizi.

Ģeogrāfijas stundā tiek pielietota asociatīvās atmiņas trenēšanas metode.

-Pēc kā izskatās uz kartes Itālija?
-Pēc gumijas zābaka, skolotāj!
-Kādēļ tad gumijas?
-Nu, visapkārt taču ūdens.

Strīdos dzimst patiesība. Arī par ģeometrijas jautājumiem. Skolnieks neizpratnē par kādu piemēru:

-Kur es šito izmantošu!? Kad iešu pirkt savu piena paku veikalā?

-To tu vari izmantot, lai aprēķinātu laukumu. – Skolotāja pacietīgi skaidro.

-Aprēķināt piena pakai laukumu?

Matemātikas stunda 9. klasē. Skolnieks rēķina pie tāfeles jau ceturto rindu no vienādojuma. Skolniece iebilst:

-Tev kaut kas nav pareizi trešajā rindā!

-Viņam jau pirmajā nekas nav pareizi, - atsaucas skolotāja.

Tā gadījās kādā no 12. C klases matemātikas stundām. Skolotāja mēģina pierādīt skolēnam, kāpēc jāmācās matemātika.

-Augstāko matemātiku izmanto ļoti daudzās nozarēs.

-A sētniekam arī?

-Tu būsi sētnieks?!

-Nu, tas bija mans trešais variants…

-Kāds tad bija pirmais?

-… Neteikšu!

Kā vakara vidusskolā tiek kārtotas ieskaites?

Desmitā klase: skolotāja, nodūrusi galvu, sēž pie galda, visi špiko. Skolotāja paceļ galvu, visi raksta paši.

Vienpadsmitā klase: skolotāja, nodūrusi galvu, sēž pie galda, visi špiko. Skolotāja paceļ galvu, visi turpina špikot. Skolotāja ieklepojas, visi raksta paši.

Divpadsmitā klase: skolotāja, nodūrusi galvu, sēž pie galda, visi špiko. Skolotāja paceļ galvu, visi turpina špikot. Klases vecākais noklepojas, skolotāja nodur galvu.

-Kas kopīgs mācību gadam ar grūtniecību?

-Pirmos trīs mēnešus moka nelabums. Pēdējos sešus tu jau būsi pieradusi.

Laimīgu jauno mācību gadu!

BARAVIKA

·         latviski: baravika

·         angliski: Penny Bun

·         vāciski: Steinpilz, Herrenpilz

·         zviedru: Karljohan, stensopp

·         igauņu: harilik kivipuravik, kiviseen, pääkseen

·         lietuviešu: tikrinis baravykas

·         krievu: belij grib

Pasaulē pazīstamākais baraviku nosaukums ir porcini, kas ir daudzskaitlis no itāļu vārda porcino. Starp citu, baravikas jau gadsimtiem ilgi ir itāļu virtuves balsts. Ir vairāki vispārpieņemti vārdi, kā dēvēt baravikas dažādās valodās, tā piemēram, vārds cep, kas ir atvasināts no katalāņu vārda cep un franču cèpe, kā arī angļu valodā– king bolete un penny bun.

„Zināju, ka baravikas no zemes izlien baltas un tikai tad — nez kā — kļūst brūnas. Tur jābūt brūnajam vīriņam. No rīta mazā gaismiņā apsēžos baraviku vietā pie brūnās priedes un gaidu. Drīz jāparādās baravikai. Jā — izlien. Cepurīte balta. Tagad nedrīkst ne acu nolaist. Nu jānāk brūnajam vīriņam. Gaidu, gaidu, nenāk neviens. Gaidu, gaidu... ” (I. Ziedonis „Brūnā pasaka”)

Ne velti baravika ir viens no vērtīgākajiem sēņotāja atradumiem. Tautā to pieskaita pie tā saucamajām labvēlīgajām sēnēm un dēvē par visu sēņu karalieni. Tomēr baravika alkst pēc uzmanības un, tā teikt, zina savu cenu. Citam sēne parādās visā savā krāšņumā, bet ar citu it kā spēlē paslēpes.

Baravikas (Boletus edulis) pieder garšīgākajām un vērtīgākajām sēnēm, kuras var ēst un gatavot ļoti dažādā veidā. To cepurītes ir 3 – 15 un pat 25 cm platas. Tās ir biezas, stingras, gaļīgas, puslodes veida, vēlāk izpletušās, gludas. Cepurītes virsma brūna, kastaņbrūna, pat violeti brūna. Krāsa bieži ir atkarīga no augšanas apstākļiem. parasti jaunākām sēnēm cepurīte ir gaišāka, vecākām – tumšāka. Kātiņš 4 – 15 cm garš un 2 – 5 cm resns, apakšdaļā paplašināts vai mucveidīgi izliekts. Kātiņa krāsa mainās no baltganas līdz brūnganai, augšdaļā ar baltu vai gaiši brūnu tīklainu rakstu.

Pieredzējis sēņotājs nemeklēs baraviku, kur vien pagadās. Viņš ies uz turieni, kur aug priedes, egles, bērzi, skābarži. Ar šīm koku sugām baravikas ir visvairāk sadraudzējušās. Lai gan tās var iedzīvoties arī jaukta tipa mežos, tomēr sēņotāju novērojumi liecina, ka visvairāk šīs sēnes iecienījušas ozolu sabiedrību.

Sēnei patīk, ja gaisa temperatūra jūlijā un augustā svārstās 15 – 18 grādu robežās,  bet septembrī nav zemāka par astoņiem grādiem. Krasas dienas un nakts temperatūras maiņas un liels nokrišņu daudzums kavē baraviku augšanu. Par optimālākajiem laika apstākļiem uzskata siltas naktis ar īslaicīgiem lietiem un miglu.

Baravikas mēdz būt dažādu izmēru, taču visgardākās tās ir vēl pavisam nelielas, jaunas, jo lielajās bieži ir iedzīvojušies tārpi un kukaiņu kāpuri, kā arī tās kļūst gļotainas un mazāk garšīgas. Augusta beigas, septembris – sēņotāju paradīze mežā. Sēnes parasti saldējam, marinējam un sālām, bet kaltē vien retais.

Baraviku visā pasaulē bieži iesaka lietot kaltētas. Tā tiek pastiprināta baraviku garša un tās ir viegli atjaunot tieši izmērcējot, tāpēc arī kaltētu baraviku struktūra paliek patīkama. Žāvētās baravikās ir vairāk olbaltumvielu nekā lielākajā daļā plaša patēriņa dārzeņu, izņemot sojas pupas. Kaltētas baravikas satur aptuveni 13,6% tauku, marinētas sēnes satur ap 3,5%. Olbaltumu kaltētās sēnēs ir vairāk nekā gaļā. Svaigas baravikas satur aptuveni 3,7% olbaltumu, bet kaltētas – 27,6%. Baraviku buljons ir septiņas reizes vērtīgāks par gaļas buljonu. 1 kg kaltētu baraviku var pielīdzināt 3 kg gaļas, 3 kg zivju, 5 kg kartupeļu.

Kaltētas baravikas ir droša vēža profilakse, tās var ēst kā sausiņus vai sadrupināt uz tikko sagatavota ēdiena, baudot smalko sēņu smaržu un garšu (saglabājas visaugstākās veselīgās un garšas īpašības – atšķirībā no citiem pagatavošanas veidiem).

Ejot baraviku medībās, der atcerēties, ka tām mēdz būt arī daudz nevēlamu pavadoņu, piemēram, mušmires. Tāpēc dubulta vērība nenāks par ļaunu.

Mežā blakus aug baravika un mušmire. Mušmire, sadzirdējusi, ka sēņotāji nāk, saka baravikai:

-Nu, nu, tūlīt mēs redzēsim, kam tagad ar nazīti pa kakliņu!

Baravika atbild:

-Nezinu, kam ar nazīti pa kakliņu, bet droši zinu, kam ar kājiņu pa deguntiņu…

DZĪVAIS MIRONIS

Latīņu valoda -  lingua Latina - tiek uzskatīta par mirušu valodu.

Latīņu valoda ir vissenākā indoeiropiešu valoda ar savu rakstību. Mūsu dienās latīņu valoda ir oficiālā valoda Svētajam Krēslam, Maltas Ordenim, pilsētvalstij Vatikānam, Romas katoļu baznīcai. Neskatoties uz to, ka latīņu valodu uzskata par mirušu valodu, t.i., to neizmanto cilvēki ikdienas dzīvē, latīņu valoda tomēr ieņem ļoti īpašu vietu citu valodu vidū. Lielākai daļai vārdu Eiropas (un ne tikai) valodās ir latīņu valodas izcelsme. Latīņu valoda ir pamatā itāļu, portugāļu, spāņu, franču, rumāņu valodai. Latīņu alfabēts ir izmantots rakstībai daudzās mūsdienu valodās.

Nosaukt latīņu valodu par mirušu nedrīkst tā iemesla dēļ, ka, lai arī neizmanto latīņu valodu šodien kā saziņas valodu neviena tauta, tajā pašā laikā latīņu valoda plaši izmantota specifiskās cilvēka darbības sfērās. Latīņu valoda tiek izmantotā jurisprudencē, muzikoloģijā. Latīņu valodu izmanto medicīnā, farmācijā, ķīmijā un, protams, bioloģijā.

 Visā pasaulē bioloģijas zinātnēs pieņemta latīņu valodas terminoloģija, lai jebkurā pasaules valstī zinātnieki spētu saprast, par ko tieši iet runa zinātniskajos traktātos un pētījumos. Dzīvo organismu nosaukumi tiek lietoti latīņu valodā no pat visniecīgākajām sīkbūtnēm līdz pat radības kroņa - cilvēka sugas bioloģiskajam nosaukumam.

Daudziem tehniskiem terminiem bioloģijā, bioloģisko struktūru un taksonu nosaukumiem ir grieķu un latīņu valodas saknes. Ja iepazīstas ar latīņu valodu, tad daudz saprotamāki kļūst jau ierastie jēdzieni un nosaukumi:

mutācijas - mutatio – mainīšanās, pārmaiņa

fobija - phobia – bailes

a priori – neatkarīgi no faktiem, sākotnēji

In vitro — laboratorijas apstākļos (burtiski „mēģenē”)

In vivo — dabiskos apstākļos (burtiski „dzīvajā”)

Post scriptum (P.S.) – pēc uzrakstītā

Latīņu - latviešu vārdnīca online: http://lv.glosbe.com/la/lv/

Dzīvo būtņu nosaukumos latīņu valodā ģints un sugas nosaukumā, kā arī citos taksonomiskajos nosaukumos, vārdu saknes nāk no latīņu vārdiem, kas apzīmē dzīvo organismu atšķirīgās īpašības.

Echinodermata tips – „dzelkšņaini-” (echino-) „ādas” (derm) – „dzeloņainas ādas” dzīvnieki - adatādaiņi

Arthropoda tips – „nesaaudzis-” (arthro-) „kājas” (pod), vai „nesaaudzētas-kājas” dzīvnieki - posmkāji

Archaeopteryx ģints – „senā” (archae-) „spārnu” (pter) – „senais spārnotais” dzīvnieks.

Homo erectus - ģints un sugas kombinācija, kas nozīmē „cilvēks” (homo) „vertikāli” (erectus) - „vertikāli stāvošais cilvēks”.

Latīņu valodu bioloģijā var uzskatīt par patstāvīgu zinātnisko valodu, kas cēlusies no Atdzimšanas laikmeta latīņu valodas, bet bagātināta ar daudziem vārdiem, kas paņemti no grieķu un citām valodām. Un vēl daudzi latīņu valodas vārdi bioloģiskos tekstos tiek pielietoti ar jaunu, speciālu jēgu. Gramatika bioloģijas latīņu valodā ir ievērojami vienkāršota. Alfabēts papildināts, atšķirībā no klasiskās latīņu valodas, izmantojot burtus „j”, „u”, „w”.

Aminoskābju saīsinājumi no nosaukumiem latīņu valodā (ģenētiskā koda tabula)

Mūsdienu bioloģiskās nomenklatūras kodekss pieprasa, lai dzīvo organismu zinātniskie nosaukumi būtu uzrakstīti latīņu valodā, izmantojot latīņu alfabēta burtus, un pakļautos latīņu valodas gramatikai, neatkarīgi no kādas valodas nosaukums ir cēlies.

Viola tricolor – trijkrāsu vijolīte

Loxodonta africana – Āfrikas zilonis

Locusta migratoria  - klejotājsisenis

Blatella germanica – virtuves prusaks

Bioloģijā biežāk izmantojamo latīņu un grieķu valodas vārdu vārdnīca:  http://www.docstoc.com/docs/20869547/Greek-and-Latin-Root-Words-for-Honors-Biology

Starp parastajiem planētas iedzīvotājiem, kas nav saistīti ar zinātni, bioloģiju, latīņu valoda ir pamatīgi iesakņojusies kultūrvidē klasisku sakāmvārdu un parunu formā, kas ir pilntiesīgi seno civilizāciju gudrības piemēri. Vienlaicīgi šo izteicienu dzīvīgums runā par to, ka prāta un domu vēstījums no gadsimtu dzīlēm līdz pat mūsu dienām nav zaudējis savu nozīmīgumu.

Volens nolens  - Gribot negribot.

Dum spiro, spero – Kamēr dzīvoju, tikmēr ceru.

Dictum - factum – Pateikts – izdarīts.

Veni, vidi, vici – Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju.

Lupus non mordet lupum – Vilks vilkam nekož (latv.- vārna vārnai acī neknābj, kriev. - s volkami žitjs, po volčje vitjs)

Par sava vārda izcelsmi mēs arī ne pārāk bieži aizdomājamies. Bet vairāk nekā puse mūsdienu moderno personvārdu ir ar latīņu valodas sakni.

Nomen est omen – Vārds runā pats par sevi.

Vitālijs – dzīve, Maksims – lielais, Pēteris – akmens, ciets, Kristīne – ticīgā, Emīlija – sāncense, konkurente, Katrīna - tīrā u.c.

Vārdu izcelsmes: http://www.20000-names.com/

Ir vietā izmantot spārnoto teicienu latīņu valodā – ab ovo – no olas. Var droši apgalvot, ka daudz kas no tā, ko izmanto mūsdienu civilizācija, sākās no šīs pirmās olas – latīņu valodas.

Dzīve ir īsa, bet mākslai ir ilgs mūžs

AGRESĪVS BĒRNS

http://www.diena.lv/diena-tv/dzive/ar-likumu-versisies-pret-agresiviem-berniem-13960924

Vārds „agresija” ir radies no latīņu cilmes vārda "aggredi, agress", kas tulkojumā nozīmē "uzbrukt".

Agresija ir viens no pamatelementiem gan starpsugu cīņā par eksistenci, gan vienas sugas pārstāvju starpā. Dzīvniekiem novērojama virkne dažādu agresijas veidu, atkarībā no tās ierosinātājiem: plēsēju, starptēviņu, baiļu un diskomforta izraisītā, seksuālā, mātišķā, cilvēka iemācītā. Vispār jau starpsugu cīņas ar agresijas elementiem dabā ir retums, daudz ievērojamāk agresija izpaužas tieši cīņās vienas sugas ietvaros. Tātad varam secināt, ka agresija ir tikai dabisks process un pat cilvēka spēkos nav to apslāpēt, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka cilvēki ir vienas sugas pārstāvji.

Visbiežāk pielietotā definīcija skaidro, ka cilvēka agresija ir motivēta iznīcinoša darbība, kas ir pretrunā ar sabiedrībā pastāvošām normām un kuras rezultātā tiek nodarīts fizisks vai psiholoģisks kaitējums.

Ja runa ir par bērnu agresiju, tad šādai bērnu uzvedībai vienmēr ir kāds cēlonis.

Bērnu dusmas, nepaklausība un agresivitāte ir pētīta pasaulē, Eiropā, arī Latvijā, un cēloņus ir meklējuši neskaitāmi pētījumu autori. Bet vienmēr un visi ir „atdūrušies” pie agresivitātes bio-psiho-sociālo ietekmētājfaktoru uzskaitījuma, to analīzes.

Pie bioloģiskajiem faktoriem pieskaitāmi:

·         ģenētiskie,

·    embrionālās attīstības laikā dažādu nelabvēlīgu/kaitīgu ķīmisku vielu, tajā skaitā atkarības vielu, ietekme,

·         nepietiekama barības vielu uzņemšana agrīnā zīdaiņa vecumā.

Galvenie vides faktori ir:

·         bērna ļaunprātīga izmantošana,

·         nabadzība,

·         krimināla un antisociāla uzvedība,

·         vecāku nevērība, nolaidība pret bērnu.

Bērna agresijai vienmēr ir kāds mērķis, ko viņš cer šādi sasniegt:

·         dažreiz bērni ar nepatīkamu uzvedību cer piesaistīt pieaugušā uzmanību,

·         bērna agresīvās uzvedības dzinējspēks var būt cīņa par varu,

·         vēl asākas konfliktsituācijas spēj radīt bērna atriebības vēlmes,

·        dažreiz arī šķietami nevainīga rīcība, vārds var izraisīt spēcīgu aizvainojumu bērnā.

Agresija bērnam var izpausties:

·      pavisam tieši un nepārprotami (kā kliegšana, lamāšanās, motora uzbudinātība ar lietu laušanu, kaušanās un draudi citiem cilvēkiem);

·     slēptākā veidā kā agresija pret sevi (pašnāvības domas, fantāzijas, sevis "skrāpēšana", regulāra masīva alkohola lietošana, smēķēšana, ēšanas traucējumi);

·       pasīvi - agresīva uzvedība.

Bērni ir savu vecāku spoguļattēls. Skola ir miniatūrs sabiedrības modelis. Notiek cīņa par eksistenci, kas līdzinās dzīvnieku pasaulē novērotajām. Ja dzīvnieku pasaulē vienmēr uzvar lielākais, izveicīgākais un fiziski stiprākais, tādējādi iegūstot vislielākās iespējas apmierināt savas instinktīvās vajadzības, tad cilvēku sabiedrībā tas ne vienmēr notiek tāpat. Sev tīkamo fiziski vājākais var iegūt, ņemot palīgā saprātu, viltu vai spēkus no malas. 

Sodīt, izdzīt agresīvu bērnu no skolas ir visvieglākais ceļš. Svarīgi tomēr panākt, lai sods darbotos audzinoši, nevis kā gandarījums dusmīgiem pieaugušajiem. Jebkurā gadījumā tā tomēr būs cīņa ar sekām. Izprast un novērst cēloņus – tas prasa daudz vairāk laika un līdzekļu.