HELOVĪNA KARALIS DZIEDĒ

Šīs ogas dzimtene ir Centrālamerika un Dienvidamerika. Antīkos laikos no ķirbjiem  gatavoja traukus, kuros glabāja ūdeni un vīnu.  Arī mūsdienās, svinot Visu svēto dienas priekšvakaru, no ķirbjiem grebj spocīgus dekorus mājai. 

Ķirbju īpašības tikušas novērtētas jau pirms 5000 tūkstošiem gadu. Tā Peru iedzīvotāji uzskatīja, ka šo augu uz Zemes atveduši atnācēji no Kosmosa. Vēlāk ķirbis izplatījās visā Ziemeļamerikā, bet pēc Kolumba vizītes atceļoja uz Eiropu un tika dēvēts par indiāņu ābolu.

Ķirbja miza stiprina matus, nagus un zobus. Samalta tā ir izmantojama tāpat kā augļa mīkstums.

Ķirbja mīkstums, ko parasti lieto uzturā, īpaši piemērots kuņģa–zarnu trakta slimniekiem, jo ir maigs un viegli pārstrādājams ēdiens. Tajā gan ir maz šķiedrvielu, bet daudz pektīna, kas izvada lieko holesterīnu, samazina asinsspiedienu, izvada lieko šķidrumu. Lielais vitamīna A daudzums ķirbja mīkstajā daļā dara šo dārzeni par neaizvietojamu gadījumos, ja ir jāmazina kuņģa iekaisuma procesi. Tāpēc izmanto ķirbi gastrīta ārstēšanā. Smadzeņu darbību ļoti spēcīgi uzlabo ķirbju ievārījums. Vēl lielāks efekts būs, ja ievārījums tiek gatavots, izmantojot medu.

Ķirbja viducis, kas līdzinās švammei, ir izmantojams mugurkaula un locītavu masāžām, ādas kopšanā kā losjons, jo ir pilns ar bioloģiski aktīvām vielām un ļoti tīru ūdeni. Ārstniecībā tas ir līdzeklis ādas izsitumu un ekzēmu dziedēšanai.

Ķirbja sēklas satur eļļu, kas eļļo un uztur pie labas veselības locītavas, atjauno gļotādu mitrumu un ir labs onkoloģisko slimību profilakses līdzeklis. Lobītas ķirbju sēklas satur kukurbitacīnu, kas iznīdē vēdera parazītus - cērmes, spalīšus.

Ķirbja sula satur saharozi, pektīnu, kāliju, kalciju, magniju, dzelzi, varu un kobaltu. Sulā ir vērtīgie C, B1, B2, B6, E vitamīni un beta-karotīns.
Ķirbju sula satur organisko želatīnu, kas cilvēka organismā veicina skrimšļu atjaunošanos, samazina osteohondrozes sekas. 

Ķirbji veicina kaulu dzīšanu un neorganisko sāļu izvadīšanu no organisma, bagātina organismu ar fluorīdu, tādējādi palīdzot novērst kariesu. 

Ķirbja sula ir lielisks palīgs žults un nierakmeņu šķīdināšanai un izvadīšanai no organisma. 

Ķirbja sulai, sajauktai ar medu,  piemīt nomierinošs efekts, var lietot pirms miega. 

Pateicoties lielajam kālija daudzumam, ķirbis mazina tūsku, labvēlīgi ietekmē asinsspiediena pazemināšanos.

MANIPULĀCIJAS AR LAIKU VISOS LAIKOS

Šim laikam ir viena priekšrocība pār visiem citiem – tas atvēlēts mums.

Čārlzs K. Koltons

Laiks ir bijis gan reliģijas, gan filozofijas, gan zinātnes galvenais temats, bet pat visizcilākie dažādu nozaru zinātnieki vēl nav vienojušies par to, kāda tad īsti ir laika definīcija. Laiks pēc būtības ir ātrums, ar kādu notiek izmaiņas. Laiku uzskata par ceturto dimensiju (blakus trim telpas dimensijām), un parasti to iedala pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Klasiskajā fizikā laiks ir mainīgs lielums, kas (blakus telpai) nepieciešams, lai precīzi nodefinētu priekšmeta vai kustības pozīciju. Šis pieņēmums ir saskaņā ar Kanta filozofiskajām idejām, kurās laiks un telpa tiek uzskatīti par nepieciešamiem jebkurai cilvēka pieredzes uztveršanai. Relativitātes teorijā laiks ir atkarīgs no novērotāja. Dažādiem novērotājiem notikumi A un B var norisināties vienlaicīgi, A pirms B vai B pirms A - atkarībā no novērotāja. Tikai tad, ja divus notikumus saista cēloņsakarība, visi novērotāji vienu notikumu redz kā "cēloni" un otru kā "sekas". Relativitātes teorijā laiks ir no telpas neatdalāma dimensija, tāpēc šīs teorijas ietvaros jāstrādā ar jēdzienu "laiktelpa".

Sirmā senatnē cilvēki orientējās pēc debesu spīdekļiem – Saules un Mēness. Senā laika skaitīšana katrā konkrētajā gadā radās no Saules rita. Latvieši, kā laika mēra vienību lietojuši Saules gadu, un tajā ietverta mūsu senā laika skaitīšanas sistēma. Tāda bija arī grieķiem, romiešiem, japāņiem, ķīniešiem u.c.

Gada posmus starp gadskārtas svinībām latvieši saukuši par LAIKIEM, kuru nosaukumi atvasināti no dabas novērojumiem vai darāmiem darbiem. Ievērojot laika apstākļus un lauku darbu secību, iespējams sastādīt laiku secību. Gads pēc saules kalendāra iedalās astoņos LAIKOS. Katrs no astoņiem LAIKIEM tālāk sadalīts SAVAITĒS (kas tagad tiek sauktas par nedēļām). Savaitē bija deviņas dienas, un vienā 45 dienu garā LAIKĀ ieiet 5 SAVAITES. Dainās saglabājušies visi savaites dienu nosaukumi: pirmdiena, otrdiena, trešdiena, ceturtdiena, piektdiena, sestā diena, septītā diena, pussvēte (astotā diena) un svēte jeb svēta diena (devītā diena). Tālākais iedalījums ir DIENA, kas sadalās cēlienos: rīts, pusdiena un vakars. Un tālāk savukārt stunda – BRĪDIS, minūte – ŠALTE, sekunde – MIRKLIS.

Dienu skaitīšana un gada sākums sākas ar 25.decembri – uzreiz pēc ziemas saulgriežiem, kad saule sāk kāpt kalnā un sākas jauns saules gads. Astoņi 45 dienu laika posmi kopā dod tikai 360 dienas, kas ir par piecām dienām mazāk (6 dienas garajā gadā) nekā dienu skaits gadā. Dainu analīze rāda, ka šīs atlikušās 5 dienas (6 garajā gadā) pievienojās Lieldienām un Ziemassvētkiem. Šādā veidā Ziemassvētki un Lieldienas ir divas svinību vienības (1.,2.,3.,4. Ziemassvētki un 1.,2.,3., (4.) Lieldienas), kuru ilgums dod vajadzīgo dienu skaitu gadā, bet tajā pašā laikā neizjauc gada iedalījumu astoņos 45 dienu laika posmos. Starp citu, Ziemassvētkus un Lieldienas svinam vairākas dienas arī tagad.

Laika dalījums, ko pašreiz lietojam, veidojies gadsimtiem ilgi, dažādām tautām to pārņemot un pārveidojot. Diennakts dalījumu 12 stundās no šumeriem pārmantojuši babilonieši un indoeiropiešu ciltis. Grieķi pārņēma babiloniešu jaunievedumu — dalīt die­nu jeb diennakts gaišo daļu 12 stundās un tāpat arī nakti. Līdz ar to stundas bija dažāda garuma. Vēlāk šo tradīciju pārņēma romieši. Senajā Romā, sākot konstruēt pulksteņus un vadoties pēc Saules ritējuma, izrādījās, ka viena stunda vasarā ir 75 min. gara, bet ziemā – 44 min. Lai arī dažviet klosteros mūsdienās joprojām pielieto mainīga garuma stundu laika skaitīšanu, ar laiku cilvēki, lai atviegloto dzīvi, pārgāja uz 24 vienā­da garuma stundām.

Jūlija kalendārs bija reformēts romiešu kalendārs, kuru 45.g. p.m.ē. ieviesa Jūlijs Cēzars. Kalendāru izveidoja astronoms Sosigēns. Gads tika sadalīts 12 mēnešos, un parastā gada garums bija 365 dienas (īsais gads). Viena uzkrājusies diena ik pēc četriem gadiem tika pielikta februārī (garais gads).

Tā kā Jūlija kalendārs ir par 11 minūtēm un 14 sekundēm garāks par Saules gadu, tad tas pakāpeniski atpalika no gadalaiku maiņas (128 gadu laikā par 1 dienu). 16.gs. šī starpība jau bija 9 diennaktis. Katoļu baznīca sāka uztraukties, ka baznīcas svētki tiek svinēti nepareizās dienās. Jauno kalendāru visās zemēs nepieņēma uzreiz. Pāvests Gregorijs XIII saskaņā ar itāļu astronoma Luidži Lilio priekšlikumu izdeva rīkojumu, kas noteica pēc 1582.gada 4.oktobra izlaist desmit datumus un kalendārā 5.oktobra vietā likt 15.oktobri, lai mazinātu Jūlija kalendāra nesaskaņas ar saules gadu. Pāvesta rīkojumu katoļticīgās zemes uzņēma bez lieliem iebildumiem, bet protestantu zemēs tas radīja pretestību, tā sauktos KALENDĀRA NEMIERUS. Arī Rīgā 1582.gadā izcēlās asiņaini nemieri. Tikai 1589. gadā pēc nemiernieku sodīšanas ar nāvi izdevās nepaklausīgo Rīgu nomierināt. 

Gregora kalendārs kļuva par jauno stilu, bet Jūlija kalendārs — par veco stilu. Piemēram, Krievijā to lietoja vēl līdz 1918. gadam. Mūsdienās Jūlija kalendāru vēl joprojām izmanto vairākas pareizticīgās baznīcās (krievu, serbu u.c.). Latvijā uz Gregora kalendāru pilnībā pārgāja 1919. gadā, kad starpība starp kalendāra laiku un astronomisko laiku bija jau 14 dienas — ar katru gadsimtu starpība palielinājās pa vienai dienai.

Ideja par vasaras laiku pirmo reizi radās 18.gadsimta beigās. 1784.gadā Bendžamins Frenklins, toreizējais ASV sūtnis Francijā, kurš dzīvoja Parīzē, uzrakstīja eseju “Par pāreju uz vasaras laiku”, ko pēc tam nosūtīja savam draugam, kas strādāja par redaktoru “Journal of Paris” laikrakstā. Esejā izklāstītā ideja par pāreju uz vasaras laiku B.Frenklinam rādās, kad nejaušs troksnis iztraucēja viņa miegu aptuveni sešos no rīta. Pamostoties B.Frenklins bija pārsteigts par spilgto gaismu, kas apgaismoja istabu, un viņam radās šī ideja par pāreju uz vasaras laiku. Veicot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, B.Frenklins izrēķināja, cik daudz līdzekļus Parīzes iedzīvotāji iztērē ejot gulēt pēc pusnakts un mostoties tikai pusdienas laikā, laikā no 20.marta līdz 20.septembrim nelietderīgi dedzinot sveces un petrolejas lampas.

Kopš tā laika pagāja vesels gadsimts, kad 1907.gadā anglis Villiams Villetts atgādināja par pāreju uz vasaras laiku. V.Villetts ierosināja pagriezt pulksteni uz priekšu par 80 minūtēm, katrā aprīļa svētdienā par 20 minūtēm uz priekšu un septembrī darīt tāpat, tikai griezt laiku atpakaļ. Toreiz V.Villetta ideju noraidīja, tomēr 1916.gadā Anglijas Parlaments pieņēma likumu, ka vasaras mēnešos pulkstenis jāpagriež par stundu uz priekšu Griničas laikam.

Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz - I Pasaules kara sākumā saka lietot Vācija, Lielbritānija, Īrija un Francija. Jau toreizējais mērķis bija taupīt enerģiju.

II Pasaules karā laikā Anglijā tika ieviests tā sauktais dubultais vasaras laiks (Double Summer Time), kas atšķīrās no Anglijas joslas laika (Griničas laika) pat par divām stundām.

Arī ASV 1918.gadā pieņēma likumu par pāreju uz vasaras laiku nolūkos, lai taupītu resursus dalībai I Pasaules karā. Šis likums pastāvēja tikai septiņus mēnešus starp 1918. un 1919.gadu, jo šis likums izrādījās nepopulārs amerikāņu vidu.

Lielākā daļa Eiropas valstu vasaras laiku ieviesa 70.gados. Līdzīga situācija izveidojās arī Latvijā, kad Padomju Savienība ar 1980.gada 1.aprīli, pieskaņojoties lielai daļai pasaules valstu, ieviesa pāreju uz vasaras laiku.

Pāreja uz vasaras laiku, saīsinājumā DST ( Daylight saving time), ir pulksteņu pārregulēšana, lai vakaros dienasgaisma būtu ilgāk, bet rītos - mazāk, un tādējādi tiktu taupīta elektroenerģiju. Parasti pāreja uz vasaras laiku notiek, pavasaros pagriežot pulksteņus par stundu uz priekšu, bet rudenī - pagriežot par stundu atpakaļ. Vasaras laiks ir laika skaitīšanas sistēma, ko dažādās valstīs lieto pavasara un vasaras periodā. Joslas laikam vasaras laiks ir priekšā par 1 stundu. Lielākajā daļā valstu, arī Latvijā, vasaras laiku lieto no marta pēdējās svētdienas līdz oktobra pēdējai svētdienai. 

Patlaban pavasarī un rudenī pulksteņu rādītājus stundu uz priekšu un atpakaļ griež aptuveni 70 pasaules valstu iedzīvotāji. Zinātniskie pētījumi liecina, ka pāreja uz vasaras laiku samazina izlietotās enerģijas daudzumu, kā arī samazina ceļu satiksmes negadījumu un pastrādāto noziegumu skaitu. Gandrīz ikviens, bet visvairāk ziemeļvalstu iedzīvotāji, izjūt tumšās sezonas depresiju. Gaismas papildus stunda dod gan šo psiholoģisko veselību, gan fizisko veselību (gaisma veicina D vitamīna sintēzi un ārstē ādu), gan drošības sajūtu.

Tomēr zinātniskie pētījumi atklāj arī negatīvās laika maiņu puses. Laika grozīšana īslaicīgi ietekmē dažu cilvēku veselības stāvokli un emocionālo labsajūtu, daļai cilvēku traucē bioloģisko ritmu, pašsajūtu, darba spējas. Turklāt daudzviet pasaulē izveidotas sabiedriskas organizācijas, kas cenšas panākt, lai pāreja no ziemas uz vasaras laiku tiktu atcelta. 

Pārejām uz vasaras un ziemas laiku ir gan savi plusi, gan mīnusi, tomēr jāņem vērā, ka ļoti lielai mūsu sabiedrības daļai ir miega ritma traucējumi, un šādas laika pārejas un ritma izmaiņas var jau tā drūmo ainu tikai pastiprināt. Arī cilvēkiem ar veselīgu miegu pāreja uz vasaras vai ziemas laiku prasa zināmu periodu, lai pielāgotos citam ritmam, parasti tas notiek visai ātri – atkarībā no organisma īpatnībām dažu dienu līdz 2 nedēļu laikā, taču cilvēkiem ar miega ritma traucējumiem pats fakts vien, ka būs jāmaina ritms, var radīt iekšēju trauksmi un stresu. Līdz brīdim, kamēr organisms pielāgojas jaunajam ritmam, iespējams, izjutīsiet kādu no šiem simptomiem: miega traucējumus; nogurumu; depresīvu noskaņojumu; sirds ritma svārstības; koncentrēšanās spēju traucējumus; aizkaitināmību; apetītes zudumu; gremošanas traucējumus. 

Hronobioloģija ir zinātne, kas pēta bioloģisko ritmu izcelsmes apstākļus, būtību, likumsakarības un nozīmi, kā arī saistību starp cilvēka bioritmiem un veselību.

Bioritmi ir dzīvības pamats. Tie ir organismu adaptācijas pamats un nodrošina dzīvās un nedzīvas dabas vienotību, ievieš kārtību Visuma un mūsu eksistencē. Visas dzīvās būtnes uz Zemes – no augiem līdz augstākajiem zīdītājiem – pakļaujas bioloģiskajiem ritmiem, kas ir atkarīgi no ritma izmaiņām apkārtējā vidē (dienas gaisma, Zemes elektromagnētiskā lauka svārstības u.c.)

Gaisma nosaka ritmu. Gaisma, kas acī nonākusi caur radzeni, lēcu un stiklveida ķermeni, tīklenē transformējas nervu impulsos, kas tiek pārraidīti pa redzes nervu. Tā tiek stimulēts netālu esošais čiekurveida dziedzeris (epifīze), kas izdala miega hormonu melatonīnu, kurš regulē organisma diennakts un gadalaiku ritmu. Jo dziļāka nakts, jo vairāk miega hormonu epifīze izdala, tādējādi regulējot ķermeņa funkcijas.

Cilvēkam, atkarībā no diennakts laika cikliski mainās fizioloģiskais stāvoklis, intelektuālās spējas un pat garastāvoklis. Dienas laikā mūsu organisms pamatā pārstrādā barības vielas, enerģijas ieguvei aktīvai dienas dzīvei. Turpretim, nakts laikā barības vielas uzkrājas, notiek audu atjaunošanās un šūnu dalīšanās.

Visbiežāk mūsdienu sabiedrībā bioloģiskie ritmi neatbilst reālajam diennakts ciklam (tas ir tāpēc, ka mūsu dzīvesveids praktiski nekad nesakrīt ar reālo dienas garumu), kas noved pie atsevišķu orgānu un to sistēmu darba nesaskaņotības. Tādejādi, civilizācija, neizbēgami grauj mūsu dabisko bioloģisko ritmu.

No hronoloģiskās bioloģijas viedokļa mēs dzīvojam tumsā, jo mēs pārsvarā uzturamies slēgtās telpās, kas ir salīdzinoši vāji apgaismotas. Telpu apgaismojums ir ap 50 līdz 500 luksiem, savukārt gaisma brīvā dabā sasniedz starp 8000 (mākoņainā laikā) un 100 000 luksiem (saulainā dienā ap pusdienlaiku). Savukārt iekšējais pulkstenis normāli funkcionē tikai sākot no 1000 luksiem, kad tas bez pūlēm uztur savu individuālo ritmu. Tāpēc dienas laikā vajadzētu pēc iespējas biežāk uzturēties ārā. Cik svarīga ir gaismas nozīme bioloģiskā ritma iespaidošanā, mēs visvairāk izjūtam tumšajos gadalaikos, it īpaši rudenī. Kad dienas paliek īsākas un pelēkākas, daudziem sākas rudens depresija.

Viss atkarīgs arī no iedzimtības. To, cik jūtīgi mūsu iekšējais pulkstenis reaģē uz gaismas kairinājumiem, ir ģenētiski noteikts. Problēma: mūsu tehnoloģizētā dzīve reizēm neļauj saklausīt mūsu bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu. Tai laikā, kad organismam vajadzētu atpūsties pusdienlaika snaudā, mēs pārvaram organisma darbības spēju pazemināšanos, uzmundrinot sevi ar kafiju. Vakarā mēs dodamies gulēt pārāk vēlu vai (būdami pūces) pārāk agri; bieži vien nepieciešams vēl kāds mēriņš pirms gulētiešanas, lai labāk miegs nāktu pēc asa sižeta filmas noskatīšanās vai vētraini pavadītas nakts deju klubā. Tā sekas ir miega traucējumi, enerģijas zudums, garastāvokļa maiņas līdz pat smagai depresijai. Šīs problēmas ārstēšanā, tāpat kā galvassāpju vai gremošanas traucējumu gadījumos, ārstam būtu nepieciešams noskaidrot, vai pacients dzīvo atbilstoši savam bioloģiskajam pulkstenim, un iekļaut to ārstēšanās gaitā.

Kādreiz cilvēki cēlās līdz ar saules lēktu un nekādu problēmu ar laika plānošanu nebija. Gadiem ejot cilvēki savu dzīvi ir pakārtojuši pulkstenim, un līdz ar to, zināmā veidā, atteikušies  no dabas cikliem. Vasarā mēs tagad ceļamies krietni pēc saules lēkta, bet vakaros paliekam nomodā vēl ilgi pēc saulrieta. Organisma dzīvības procesu norises harmonizācija - atjaunojot dabiskos bioloģiskos ritmus cilvēka organismā - ir vēl viens no veselības pamatelementiem, pamatu pamats mūsu aktīvai ilgdzīvošanai.

PIČIŅU, PAČIŅU AUSTIŅĀM...

Mēs dzīvojam trokšņainā pasaulē. Pilsētas satiksmes dārdoņa, klaviermūzika, suņa riešana – viss nokļūst mūsu ausīs kā skaņas viļņi, kas izplatās gaisā. Mēs dzirdam skaņas, kad skaņu viļņi – niecīgas gaisa svārstības – nokļūst uz mūsu ausu bungādiņām. Skaņas, kuras mēs dzirdam, stāsta par to, kas notiek mums apkārt, arī tad, ja mēs nevaram redzēt skaņas izraisītāju. Mēs varam dzirdēt telefona zvana skaņu, garām braucoša automobiļa troksni, lietus grabināšanos pa loga rūti.

Skaņas rodas, ja kāds ķermenis ātri kustas uz priekšu un atpakaļ. Šādu kustību sauc par svārstībām. Ķermenis, svārstās, iesvārsta arī apkārtējo gaisu. Skaņu, ko mēs dzirdam, pārnes gaisa svārstības. Kad mēs runājam, gaiss no mūsu plaušām iesvārsta balss saites kaklā. Vijoles skaņu rada stīgu svārstības. Radio un televizora skaņa nāk no skaļruņa. Tā membrānu iesvārsta elektriskie signāli.

Jo ātrāk svārstās ķermenis, jo augstāka skaņa rodas. Jo lēnākas svārstības, jo zemāka skaņa. Svārstību skaitu vienā sekundē sauc par skaņas frekvenci. Bite vēcina spārnus 200 reizes sekundē, tātad mēs dzirdam sanoņu ar 200 Hz frekvenci. Moskīti rada augstāku skaņu, jo tie vicina spārnus ātrāk – apmēram 500 reizes sekundē. Cik augstu skaņu jūs spējat saklausīt? Pārbaudiet paši:

Cilvēki un dzīvnieki izmanto skaņu, lai savā starpā sazinātos.

Ne visi dzīvnieki skaņas dzird ar ausīm. Sienāži dzird ar kājām, vēcinot tās gaisā, lai noteiktu no kurienes nāk skaņa. Čūskām nav ausu, tādēļ tās nevar dzirdēt gaisā esošās skaņas. Tās uztver zemās skaņas no zemes. Zivis dzird skaņas ar visu ķermeni.

Putniem ir augšējā un apakšējā balsene, tāpēc tie var dziedāt – radīt skaņas, kuras mēs saprotam kā putnu dziesmas. Balss dzīvniekiem un cilvēkam izpilda svarīgāku funkciju, savienojot bara vai ģimenes locekļus, pirmkārt, izšķiršanās situācijās: mežā, tumsā, lielā attālumā utt. Otrkārt, balsīm ir liela nozīme saskarē tiešā tuvumā. Domā, ka dzīvnieku balss ir tieši saistīta ar sabiedrības vienotības uzturēšanu un sociālo pielāgošanos videi. Brīdinājums par briesmām suslikiem un murkšķiem, riestu kliedzieni briežiem, vilku gaudas. Tādi paziņojumi tiek pārraidīti daudzus desmitus un simtus kilometru tālu. Vaļu „dziesmas” var dzirdēt dažu tūkstošu kilometru attālumā – vislielākajā attālumā dzīvnieku komunikācijā.

Ultraskaņa – svārstības ar ļoti augstu frekvenci. Sikspārņi rada ultraskaņu, lai orientētos vidē. Delfīnu valoda tiek speciāli pētīta. Jaunākais, kas atklāts, delfīni viens otru sauc vārdos. Pierādīts, ka ir ultraskaņas signāli, kas atkārtojas, kad delfīni vēršas viens pie otra. 

Ultraskaņu cilvēks izmanto materiālu pārbaudēm, piemēram, lidmašīnās. Pēc atbalsīm inženieri var noteikt, kur metālā atrodas kāda plaisa. Ultraskaņu izmanto, lai kontrolētu embrija attīstību mātes organismā. Atbalsis pārveido elektriskos signālos, no kuriem veido attēlu.

Skaņu kaļumu mēra decibelos – db. Reaktīvais dzinējs lidmašīnai paceļoties rada aptuveni 120 db, bet lapu šalkoņa aptuveni 33 db skaņu. Ja mēs kliedzam lielā zālē vai tuvu kalniem, mēs varam dzirdēt savas balss atbalsi. Atbalss rodas, kad skaņas atlec no virsmas, piemēram, klints sienas. Skaņa ļoti labi atstarojas Londonas Sv. Paula katedrāles Čukstu galerijā. Stāvot Doma vienā malā, var dzirdēt, par ko sačukstas cilvēki pie pretējās sienas 36 m attālumā.

Pērkons un zibens rodas vienlaicīgi, bet zibeni mēs redzam pirms pērkona grāviena, jo skaņa izplatās daudz lēnāk nekā gaisma. Mēs varam noteikt, cik tālu atrodas pērkona negaiss. Vispirms saskaitot, cik sekundes paiet no zibens uzliesmojuma līdz pērkona grāvienam, tad izdalot sekunžu skaitu ar trīs. Iegūtais skaitlis rāda, cik km ir līdz pērkona negaisam.

Starptautiskā standartizācijas organizācija ieteic dzīvojamām telpām ar guļamistabām šādus maksimāli pieļaujamos trokšņa līmeņus, kurus nedrīkst pārsniegt 10% no kopējā laika: lauku rajonos dienā 40, naktī 30 db, pilsētas rajonos, kas nepiekļaujas galvenajām maģistrālēm – attiecīgi 45 un 35 db, apdzīvotiem pilsētas rajoniem – 50 un 35 db. Skaļu skaņu pieļaujamā robeža ir 80 db. Skaņa 130 db izsauc sāpju sajūtu, bet 150 db kļūst neizturami. Ne velti viduslaikos pielietoja soda mēru „zem zvana”. Zvana skaņas mocīja un pamazām nogalināja notiesāto.

Skaļa mūzika nodara ļaunumu gan ausīm, gan kaimiņiem, bet zinātnieki ir izpētījuši, ka tās spēks ir pietiekams, lai izraisītu arī plaušu pārplīšanu. Medicīniskajā literatūrā minēti piemēri par gadījumiem, kad jauniem cilvēkiem skaļas mūzikas dēļ bija pārplīsušas plaušas (medicīnā to dēvē par pneimotoraksu). Plaušas pārplīsa, atrodoties koncertā vai klubā, bet daži atradās savā mašīnā, kas aprīkota ar 1000 vatu akustiku, jo viņiem patika klausīties skaļu mūziku. Pētnieki domā, ka plaušu plīsumi rodas no zemajām basu skaņām, ko cilvēki jūt kā vibrāciju, kas iet cauri visam ķermenim. Plaušas sāk vibrēt tādā pašā frekvencē kā bass, un tas var izraisīt plaušu plīsumu.

Troksnis ir nevēlama vispārēja parādība, kas saistīta ar tehnikas un civilizācijas attīstību; to uzskata par apkārtējās vides piesārņojumu. Troksnis ir bioloģisks kairinātājs, tas specifiski iedarbojas uz cilvēka organismu, gandrīz kā caur dzirdes analizatoru uz centrālo nervu sistēmu. Ja trokšņa līmenis ir augsts, var samazināties dzirdes aparāta jūtīgums. Augstākas frekvences troksnis nogurdina vairāk nekā zemākas frekvences troksnis. Ja troksnis iedarbojas ilgstoši, pasliktinās dzirde, tiek traucēta CNS regulētājfunkcija – rodas nogurums, bezmiegs, samazinās darbaspējas, var paaugstināties asinsspiediens, rasties gastrīts u.c traucējumi.

Aizsardzībai pret troksni lieto dažādus inženiertehnikas līdzekļus skaņizolācijai un skaņas absorbcijas materiālus (trokšņu nomākšanai), individuālos aizsarglīdzekļus (antifonus). Ieteicamie profilaktiskie pasākumi, ja ikdienā ir ilgstoša saskarsme ar troksni: fizioloģiski racionāls darba un atpūtas režīms - 20 min. pārtraukums ik pēc 2 darba stundām, atpūta iespējami klusās atpūtas telpās, pilnvērtīgs uzturs, pastiprināta B grupas vitamīnu lietošana, pastaigas nomierinošā un klusā vidē.

Mūsdienu pētījumi ir parādījuši, ka troksnis jūtami kaitē cilvēka veselībai, taču arī pilnīgs klusums nav vēlams, jo tas biedē un nomāc cilvēkus. Viņi nervozē un zaudē savas darbaspējas. Un otrādi – zinātnieki ir izpētījuši, ka noteikta stipruma skaņas stimulē domāšanas procesu, it īpaši –rēķinot.

ELEMENTARY

Klonēšana ir ģenētiski identisku indivīdu iegūšana.

Bēdīgi slavenā aita Dollija ir pirmais populārākais daudzšūnu organisms, kas klonēts. Par vienšūnas organismiem, kas tiek klonēti, lai iegūtu biotehnoloģiju ceļā saražotus medikamentus, antibiotikas, hormonus u.c. produktus, parasti piemirst. Klonēšana savā veidā ir arī augu meristēmu kultūras, kad pietiek ar vienu veidotājaudu šūnu, lai no tās izaudzētu veselu augu. Daudzu prātus joprojām satrauc vārdu savienojums „cilvēka klonēšana”, ko ne mazākā mērā ir ietekmējušas fantastikas žanra filmas un grāmatas. Bet tieši cilvēka klonēšana ir visvilinošākais ģenētiķu izaicinājums.

Kas nepieciešams, lai iegūtu ģenētiski identisku indivīdu?

Pirmkārt – ģenētiskais materiāls – tā organisma, kura dubultnieku gribam iegūt, pilnvērtīgs hromosomu (DNS) komplekts.

Otrkārt – olšūna, kas gēnu inženierijas manipulāciju rezultātā ir atbrīvota no sava oriģinālā kodola.

Treškārt – piemēroti apstākļi, kuros jaunizveidotajai olšūnai (kas iegūta, tajā ievietojot mūs interesējošo DNS) attīstīties.

Varat paši pamēģināt klonēt kādu jauku pelīti:

http://learn.genetics.utah.edu/content/tech/cloning/clickandclone/

Tālāk par to, kādi klonēšanas veidi vispār pastāv.

Reproduktīvā klonēšana – jaunu organismu ieguve, pavairošana, kas dod iespēju teorētiski neierobežotā skaitā atkārtot gēnu komplektu, ko pārmanto no donora uz klonu. 

Praktiskais pielietojums, ja runa ir par daudzšūnu dzīvniekiem vai pat cilvēku – apšaubāms. Tikai fantāziju līmenī klons rodas 5 minūšu laikā. Realitātē gan dzīvniekam, gan cilvēkam jāiziet viss pilns attīstības cikls no embrija līdz pieaugušam organismam. Un tie var būt vairāki gadi.

Interese varētu sarosīties, ja runa būtu par izmirušu vai apdraudētu sugu atjaunošanu un to pārstāvju skaita palielināšanu. Cilvēkiem vēl kādu laiku būs jāvairojas dabiskā ceļā. Un, galu galā, tas taču nav nemaz tik nepatīkami, vai ne?

Viena no sadistiskām fantāzijām – radīt katram cilvēkam klonu, ļaut viņam izaugt, bet pēc tam izmantot rezerves detaļās – donora orgānos. Ideāla audu saderība un vienmēr pieejami nepieciešamie orgāni. Vai tādā nākotnes pasaulē mēs gribētu dzīvot? Par to var padomāt, noskatoties filmu  Never Let Me Go (2010)

Apsteidzot nākotni, daudz saistošāka šķiet reproduktīvā klonēšana, kurā, ar nelielu iejaukšanos, DNS tiek uzlabota. Izgriezti slimības ierosinošie gēni, uzlaboti fiziskās vai garīgās spējas noteicošie gēni. Galarezultāts - pilnveidotais klons – ne tik labā „es” vietā mans ideālais dubultnieks.

Otrs veids – terapeitiskā klonēšana - klonēšanas paveids, kurā netiek radīts vesels organisms, bet, kura attīstību apstādina embrija stadijā, klonēšanas rezultātā izveidojušās šūnas izmantojot medicīnas mērķiem. 

Ir gūti labi panākumi terapeitiskajā klonēšanā, kuras mērķis ir izmantot dažādām vajadzībām klonēto embriju šūnas (nevis pašus embrijus) - embrionālās cilmes šūnas. Šīs cilmes šūnas veidojas agrās embrija attīstības stadijās un tām ir potenciāls pārvērsties par dažādām organismam nepieciešamām šūnām, piemēram, neironiem, sirds muskuļa vai asins šūnām. Nākotnē no šīm šūnām varētu tikt audzēti šūnu transplanti, ar kuriem varēs ārstēt dažādas slimības, piemēram, sirdskaites, diabētu, Parkinsona slimību. Un, kas ir pats galvenais, slimnieka organisms tos neatgrūdīs, jo transplantu radīšanai (klonēšanai) tiks izmantotas viņa paša šūnas.

VIEN' MAZ' CŪCIŅ'

"Es ir sasniegt Roma," viņš rakstīja. "Es ir klīnikā, apsēsts no slimības, ko sauc par cūkas. Es ir aplipuš viscauri. Es atklāj, ka es nevar piecelties. Man nav apetīts, un es nevar sēdēt. Sargās no cūka.

Grāfs Rosiņols."

- Nabaga cilvēks, - māte sacīja bez īstas līdzjūtības, kad mēs bijām beiguši smieties. - Īstenībā mums nebūtu par ko smieties.

- Nē, - atteica Larijs. - Es aizrakstīšu grāfam un pajautāšu, vai grieķu cūciņa ir sliktāka par franču cūciņu.

Džeralds Darels "Zaļā paradīze"

Vīrusi ierosina ne tikai epidēmisko parotītu jeb cūciņas.

Vīrusi ir ierosinātāji tādām slimībām kā poliomielīts, serozais meningīts, miokardīts. 

Encefalīta un dzeltenā drudža ierosinātāju pārnesēji var būt posmkāji – ērces un odi.

Vīrusi ierosina iesnas, augšējo elpošanas ceļu iekaisumus, gripu, paragripu, masalas, masaliņas, trakumsērgu, konjunktivītu, gastroenterītu.

Herpesvīrusi ierosina pūslīšu izsitumus uz ādas un gļotādas

Vējbakas, jostas roze, bakas – arī tās ir vīrusu izraisītas saslimšanas.

Onkovīrusi var ierosināt ļaundabīgo audzēju attīstību.

EBOLA VĪRUSS

Vīrusi nepieder nevienai no piecām Vitakera klasifikācijas valstīm,   taču to izdzīvošanai ir vajadzīgas citu dzīvo organismu šūnas.

Pēc iekļūšanas šūnā vīrusi zaudē olbaltumvielu (proteīnu) apvalku, bet nukleīnskābe, vīrusu ģenētiskās informācijas nesēja, pakļauj sev šūnas biosintētiskos procesus. 

Šūna sāk ražot jaunas vīrusu uzbūvei nepieciešamās sastāvdaļas, pēc tam pati iet bojā, bet gatavie vīrusi atbrīvojas no šūnas, iekļūst citās — veselajās šūnās, un vīrusu vairošanās process var sākties no jauna. 

Vīrusu izplatīšanās un vairošanās procesu uzskatāmi parāda pievienotā animācija:

LIELISKAIS

Mēs katrs esam viens vislabākais, visveiklākais, visizveicīgākais... spermatozoīds. Vislieliskākais.
Kā mums tas izdevās?
Ne bez olšūnas palīdzības.

Izrādās, ka ar ovulāciju vien ir par maz. Ja mazā, priecīgā olšūna nesagaida savus preciniekus, tad...

Man patiešām kļuva nabadzītes žēl. Un jums?
Taču nākamajā video jaunkundzēm ir paveicies. Pievērsiet uzmanību - 27. sekundē viņām pievienojas ļoti daudz pretējā dzimuma pārstāvju - jaunu un perspektīvu, labākajos gados un teicamā fiziskajā formā, bet jau 59. sekundē katrai aplūkojamajai olšūnai tikai viens ir kļuvis par viņas Lielisko.

Hm, bet kā tad mēs kļuvām par to vienīgo, vislabāko, vislieliskāko?
Varbūt tā? :)