Mātes instinkts

Kas īsti ir mātes instinkts? Kas ierosina tā darbību? Kas instinktam liek dzist?

Iesākumā par to, kas vispār ir instinkti.

Iedzimts sarežģītu reflektorisku un stereotipisku darbību kopums. Tātad – gan dzīvnieki, gan cilvēki, daudz nedomājot, dara to, kas tiek diktēts no virspavēlnieka Smadzenes dzīlēm. Jebkurā gadījumā instinktu galvenais mērķis – saglabāt indivīda dzīvību un līdz ar to - sugas izdzīvošanu. Dzīvnieki varbūt arī nedomā, bet cilvēks? Jā, ar cilvēku ir daudz, daudz sarežģītāk, lai gan arī radības kroņa uzvedību pamatā nosaka instinkti – aizsardzības, teritoriālais, vairošanās, rūpes par pēcnācējiem u.c.

Ar mātes instinktu nepiedzimst. Tas sāk darboties tikai noteiktos apstākļos. Gaidību, radību laikā vai tikai tad, kad mazulis ir nācis pasaulē. Pirmajās dienās, pat tikai stundās, kad jaunā dzīvība radusies, tā pilnībā ir atkarīga no mātes instinktiem. Bioloģiski refleksi, kuru kairinātāji ir daudz spēcīgāki par mātes instinktīvā procesa refleksiem, var izraisīt tā saucamo „īssavienojumu”. Tas, kam vajadzētu normāli un loģiski noritēt, nenotiek. Ņem virsroku tā reakcija, kas izdzīvošanai būs nozīmīgāka. Ja iztraucē putnus ligzdošanas laikā, viņi pamet savus mazuļus likteņa varā. Bada vasarās stārķi izgrūž liekos jaunuļus no ligzdas. Trusenes var apēst savus jaundzimušos trusēnus. Vēsturē minēti fakti, kad cilvēku mātes pamet savus mazuļus, lai izdzīvotu pašas, vai kara apstākļos zīdaiņus pašas arī nogalina.

Cilvēka dabiskie instinkti ir ieplaisājuši sociālās un arī ekonomiskās vides radīto kairinājumu ietekmē. Te nav runa par tiem gadījumiem, kad virspavēlnieks Smadzenes ir tā pamatīgi nojūdzies. Bet vairāk par ierindas situācijām.

Ja māte ieklausās instinktu diktētajā intuīcijā gaidīšanas laikā un arī tad, kad bērns ir piedzimis, pat jauna un nepieredzējusi māte zinās, kas ir pareizi un kas nepareizi. Bērns ir jauna dzīvība, kas jāsaglabā par katru cenu. Jo virsuzdevums ir - nodrošināt sugas turpināšanos.

Cilvēks ir ļoti sarežģīta sociāla būtne. Tāpēc der aizdomāties par kādas manas kolēģes diezgan pārdrošo apgalvojumu, ka mātes par bērniem rūpējas tikai tādēļ, lai pašas justos komfortabli. Ja bērns raud, ja viņam kaut kas sāp, ja viņš ir kaut ko iekārojis, bet nevar to dabūt, mātes, sava miera labad, darīs visu, lai apmierinātu bērna vajadzības. Jo līdz ar to būs apmierinātas arī pašas mātes vajadzības. Jebkurai rīcībai ir kādi iemesli.

„Cik ilgi man vēl būs jāuztraucas par saviem bērniem?” Vaicā kāda jau pilngadīgu bērnu māte.

„Līdz viņu pensijai. Un arī pēc tam.” Ar ironiju atbild cita mamma.

Dzīvnieku pasaulē mātes instinkts, guvis piepildījumu, pēc noteikta laika dziest. Dzīvnieku mātes vairs neatpazīst savus pēcnācējus, dažkārt pat nelaiž viņus savā tuvumā. Cilvēku mātēm vērojama ieciklošanās instinkta uzliktajos rāmjos. „Vai viņš ir paēdis? Vai viņš kājas tur siltumā? Vai viņai, -am, draugs, -dzene ir piemērota?” Un tā bez gala, līdz attopas – bērnam jau sirmums bārdā.

It kā jau skaidrs - bērns pieaudzis, patstāvīgs, pats māk par sevi parūpēties un arī par māti, vajadzības gadījumā, bet mamma, domājot par savu sirdsmieru, vēl arvien nevar palikt vienaldzīga pret bērna vajadzībām.

Un nav ko brīnīties, ka, ejot pa mājas pagalmu un izdzirdot kādas svešas, smalkas balstiņas saucienu „Mammu!”, tu, māt, instinktīvi atskaties.