PIČIŅU, PAČIŅU AUSTIŅĀM...

Mēs dzīvojam trokšņainā pasaulē. Pilsētas satiksmes dārdoņa, klaviermūzika, suņa riešana – viss nokļūst mūsu ausīs kā skaņas viļņi, kas izplatās gaisā. Mēs dzirdam skaņas, kad skaņu viļņi – niecīgas gaisa svārstības – nokļūst uz mūsu ausu bungādiņām. Skaņas, kuras mēs dzirdam, stāsta par to, kas notiek mums apkārt, arī tad, ja mēs nevaram redzēt skaņas izraisītāju. Mēs varam dzirdēt telefona zvana skaņu, garām braucoša automobiļa troksni, lietus grabināšanos pa loga rūti.

Skaņas rodas, ja kāds ķermenis ātri kustas uz priekšu un atpakaļ. Šādu kustību sauc par svārstībām. Ķermenis, svārstās, iesvārsta arī apkārtējo gaisu. Skaņu, ko mēs dzirdam, pārnes gaisa svārstības. Kad mēs runājam, gaiss no mūsu plaušām iesvārsta balss saites kaklā. Vijoles skaņu rada stīgu svārstības. Radio un televizora skaņa nāk no skaļruņa. Tā membrānu iesvārsta elektriskie signāli.

Jo ātrāk svārstās ķermenis, jo augstāka skaņa rodas. Jo lēnākas svārstības, jo zemāka skaņa. Svārstību skaitu vienā sekundē sauc par skaņas frekvenci. Bite vēcina spārnus 200 reizes sekundē, tātad mēs dzirdam sanoņu ar 200 Hz frekvenci. Moskīti rada augstāku skaņu, jo tie vicina spārnus ātrāk – apmēram 500 reizes sekundē. Cik augstu skaņu jūs spējat saklausīt? Pārbaudiet paši:

Cilvēki un dzīvnieki izmanto skaņu, lai savā starpā sazinātos.

Ne visi dzīvnieki skaņas dzird ar ausīm. Sienāži dzird ar kājām, vēcinot tās gaisā, lai noteiktu no kurienes nāk skaņa. Čūskām nav ausu, tādēļ tās nevar dzirdēt gaisā esošās skaņas. Tās uztver zemās skaņas no zemes. Zivis dzird skaņas ar visu ķermeni.

Putniem ir augšējā un apakšējā balsene, tāpēc tie var dziedāt – radīt skaņas, kuras mēs saprotam kā putnu dziesmas. Balss dzīvniekiem un cilvēkam izpilda svarīgāku funkciju, savienojot bara vai ģimenes locekļus, pirmkārt, izšķiršanās situācijās: mežā, tumsā, lielā attālumā utt. Otrkārt, balsīm ir liela nozīme saskarē tiešā tuvumā. Domā, ka dzīvnieku balss ir tieši saistīta ar sabiedrības vienotības uzturēšanu un sociālo pielāgošanos videi. Brīdinājums par briesmām suslikiem un murkšķiem, riestu kliedzieni briežiem, vilku gaudas. Tādi paziņojumi tiek pārraidīti daudzus desmitus un simtus kilometru tālu. Vaļu „dziesmas” var dzirdēt dažu tūkstošu kilometru attālumā – vislielākajā attālumā dzīvnieku komunikācijā.

Ultraskaņa – svārstības ar ļoti augstu frekvenci. Sikspārņi rada ultraskaņu, lai orientētos vidē. Delfīnu valoda tiek speciāli pētīta. Jaunākais, kas atklāts, delfīni viens otru sauc vārdos. Pierādīts, ka ir ultraskaņas signāli, kas atkārtojas, kad delfīni vēršas viens pie otra. 

Ultraskaņu cilvēks izmanto materiālu pārbaudēm, piemēram, lidmašīnās. Pēc atbalsīm inženieri var noteikt, kur metālā atrodas kāda plaisa. Ultraskaņu izmanto, lai kontrolētu embrija attīstību mātes organismā. Atbalsis pārveido elektriskos signālos, no kuriem veido attēlu.

Skaņu kaļumu mēra decibelos – db. Reaktīvais dzinējs lidmašīnai paceļoties rada aptuveni 120 db, bet lapu šalkoņa aptuveni 33 db skaņu. Ja mēs kliedzam lielā zālē vai tuvu kalniem, mēs varam dzirdēt savas balss atbalsi. Atbalss rodas, kad skaņas atlec no virsmas, piemēram, klints sienas. Skaņa ļoti labi atstarojas Londonas Sv. Paula katedrāles Čukstu galerijā. Stāvot Doma vienā malā, var dzirdēt, par ko sačukstas cilvēki pie pretējās sienas 36 m attālumā.

Pērkons un zibens rodas vienlaicīgi, bet zibeni mēs redzam pirms pērkona grāviena, jo skaņa izplatās daudz lēnāk nekā gaisma. Mēs varam noteikt, cik tālu atrodas pērkona negaiss. Vispirms saskaitot, cik sekundes paiet no zibens uzliesmojuma līdz pērkona grāvienam, tad izdalot sekunžu skaitu ar trīs. Iegūtais skaitlis rāda, cik km ir līdz pērkona negaisam.

Starptautiskā standartizācijas organizācija ieteic dzīvojamām telpām ar guļamistabām šādus maksimāli pieļaujamos trokšņa līmeņus, kurus nedrīkst pārsniegt 10% no kopējā laika: lauku rajonos dienā 40, naktī 30 db, pilsētas rajonos, kas nepiekļaujas galvenajām maģistrālēm – attiecīgi 45 un 35 db, apdzīvotiem pilsētas rajoniem – 50 un 35 db. Skaļu skaņu pieļaujamā robeža ir 80 db. Skaņa 130 db izsauc sāpju sajūtu, bet 150 db kļūst neizturami. Ne velti viduslaikos pielietoja soda mēru „zem zvana”. Zvana skaņas mocīja un pamazām nogalināja notiesāto.

Skaļa mūzika nodara ļaunumu gan ausīm, gan kaimiņiem, bet zinātnieki ir izpētījuši, ka tās spēks ir pietiekams, lai izraisītu arī plaušu pārplīšanu. Medicīniskajā literatūrā minēti piemēri par gadījumiem, kad jauniem cilvēkiem skaļas mūzikas dēļ bija pārplīsušas plaušas (medicīnā to dēvē par pneimotoraksu). Plaušas pārplīsa, atrodoties koncertā vai klubā, bet daži atradās savā mašīnā, kas aprīkota ar 1000 vatu akustiku, jo viņiem patika klausīties skaļu mūziku. Pētnieki domā, ka plaušu plīsumi rodas no zemajām basu skaņām, ko cilvēki jūt kā vibrāciju, kas iet cauri visam ķermenim. Plaušas sāk vibrēt tādā pašā frekvencē kā bass, un tas var izraisīt plaušu plīsumu.

Troksnis ir nevēlama vispārēja parādība, kas saistīta ar tehnikas un civilizācijas attīstību; to uzskata par apkārtējās vides piesārņojumu. Troksnis ir bioloģisks kairinātājs, tas specifiski iedarbojas uz cilvēka organismu, gandrīz kā caur dzirdes analizatoru uz centrālo nervu sistēmu. Ja trokšņa līmenis ir augsts, var samazināties dzirdes aparāta jūtīgums. Augstākas frekvences troksnis nogurdina vairāk nekā zemākas frekvences troksnis. Ja troksnis iedarbojas ilgstoši, pasliktinās dzirde, tiek traucēta CNS regulētājfunkcija – rodas nogurums, bezmiegs, samazinās darbaspējas, var paaugstināties asinsspiediens, rasties gastrīts u.c traucējumi.

Aizsardzībai pret troksni lieto dažādus inženiertehnikas līdzekļus skaņizolācijai un skaņas absorbcijas materiālus (trokšņu nomākšanai), individuālos aizsarglīdzekļus (antifonus). Ieteicamie profilaktiskie pasākumi, ja ikdienā ir ilgstoša saskarsme ar troksni: fizioloģiski racionāls darba un atpūtas režīms - 20 min. pārtraukums ik pēc 2 darba stundām, atpūta iespējami klusās atpūtas telpās, pilnvērtīgs uzturs, pastiprināta B grupas vitamīnu lietošana, pastaigas nomierinošā un klusā vidē.

Mūsdienu pētījumi ir parādījuši, ka troksnis jūtami kaitē cilvēka veselībai, taču arī pilnīgs klusums nav vēlams, jo tas biedē un nomāc cilvēkus. Viņi nervozē un zaudē savas darbaspējas. Un otrādi – zinātnieki ir izpētījuši, ka noteikta stipruma skaņas stimulē domāšanas procesu, it īpaši –rēķinot.