MANIPULĀCIJAS AR LAIKU VISOS LAIKOS

Šim laikam ir viena priekšrocība pār visiem citiem – tas atvēlēts mums.

Čārlzs K. Koltons

Laiks ir bijis gan reliģijas, gan filozofijas, gan zinātnes galvenais temats, bet pat visizcilākie dažādu nozaru zinātnieki vēl nav vienojušies par to, kāda tad īsti ir laika definīcija. Laiks pēc būtības ir ātrums, ar kādu notiek izmaiņas. Laiku uzskata par ceturto dimensiju (blakus trim telpas dimensijām), un parasti to iedala pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Klasiskajā fizikā laiks ir mainīgs lielums, kas (blakus telpai) nepieciešams, lai precīzi nodefinētu priekšmeta vai kustības pozīciju. Šis pieņēmums ir saskaņā ar Kanta filozofiskajām idejām, kurās laiks un telpa tiek uzskatīti par nepieciešamiem jebkurai cilvēka pieredzes uztveršanai. Relativitātes teorijā laiks ir atkarīgs no novērotāja. Dažādiem novērotājiem notikumi A un B var norisināties vienlaicīgi, A pirms B vai B pirms A - atkarībā no novērotāja. Tikai tad, ja divus notikumus saista cēloņsakarība, visi novērotāji vienu notikumu redz kā "cēloni" un otru kā "sekas". Relativitātes teorijā laiks ir no telpas neatdalāma dimensija, tāpēc šīs teorijas ietvaros jāstrādā ar jēdzienu "laiktelpa".

Sirmā senatnē cilvēki orientējās pēc debesu spīdekļiem – Saules un Mēness. Senā laika skaitīšana katrā konkrētajā gadā radās no Saules rita. Latvieši, kā laika mēra vienību lietojuši Saules gadu, un tajā ietverta mūsu senā laika skaitīšanas sistēma. Tāda bija arī grieķiem, romiešiem, japāņiem, ķīniešiem u.c.

Gada posmus starp gadskārtas svinībām latvieši saukuši par LAIKIEM, kuru nosaukumi atvasināti no dabas novērojumiem vai darāmiem darbiem. Ievērojot laika apstākļus un lauku darbu secību, iespējams sastādīt laiku secību. Gads pēc saules kalendāra iedalās astoņos LAIKOS. Katrs no astoņiem LAIKIEM tālāk sadalīts SAVAITĒS (kas tagad tiek sauktas par nedēļām). Savaitē bija deviņas dienas, un vienā 45 dienu garā LAIKĀ ieiet 5 SAVAITES. Dainās saglabājušies visi savaites dienu nosaukumi: pirmdiena, otrdiena, trešdiena, ceturtdiena, piektdiena, sestā diena, septītā diena, pussvēte (astotā diena) un svēte jeb svēta diena (devītā diena). Tālākais iedalījums ir DIENA, kas sadalās cēlienos: rīts, pusdiena un vakars. Un tālāk savukārt stunda – BRĪDIS, minūte – ŠALTE, sekunde – MIRKLIS.

Dienu skaitīšana un gada sākums sākas ar 25.decembri – uzreiz pēc ziemas saulgriežiem, kad saule sāk kāpt kalnā un sākas jauns saules gads. Astoņi 45 dienu laika posmi kopā dod tikai 360 dienas, kas ir par piecām dienām mazāk (6 dienas garajā gadā) nekā dienu skaits gadā. Dainu analīze rāda, ka šīs atlikušās 5 dienas (6 garajā gadā) pievienojās Lieldienām un Ziemassvētkiem. Šādā veidā Ziemassvētki un Lieldienas ir divas svinību vienības (1.,2.,3.,4. Ziemassvētki un 1.,2.,3., (4.) Lieldienas), kuru ilgums dod vajadzīgo dienu skaitu gadā, bet tajā pašā laikā neizjauc gada iedalījumu astoņos 45 dienu laika posmos. Starp citu, Ziemassvētkus un Lieldienas svinam vairākas dienas arī tagad.

Laika dalījums, ko pašreiz lietojam, veidojies gadsimtiem ilgi, dažādām tautām to pārņemot un pārveidojot. Diennakts dalījumu 12 stundās no šumeriem pārmantojuši babilonieši un indoeiropiešu ciltis. Grieķi pārņēma babiloniešu jaunievedumu — dalīt die­nu jeb diennakts gaišo daļu 12 stundās un tāpat arī nakti. Līdz ar to stundas bija dažāda garuma. Vēlāk šo tradīciju pārņēma romieši. Senajā Romā, sākot konstruēt pulksteņus un vadoties pēc Saules ritējuma, izrādījās, ka viena stunda vasarā ir 75 min. gara, bet ziemā – 44 min. Lai arī dažviet klosteros mūsdienās joprojām pielieto mainīga garuma stundu laika skaitīšanu, ar laiku cilvēki, lai atviegloto dzīvi, pārgāja uz 24 vienā­da garuma stundām.

Jūlija kalendārs bija reformēts romiešu kalendārs, kuru 45.g. p.m.ē. ieviesa Jūlijs Cēzars. Kalendāru izveidoja astronoms Sosigēns. Gads tika sadalīts 12 mēnešos, un parastā gada garums bija 365 dienas (īsais gads). Viena uzkrājusies diena ik pēc četriem gadiem tika pielikta februārī (garais gads).

Tā kā Jūlija kalendārs ir par 11 minūtēm un 14 sekundēm garāks par Saules gadu, tad tas pakāpeniski atpalika no gadalaiku maiņas (128 gadu laikā par 1 dienu). 16.gs. šī starpība jau bija 9 diennaktis. Katoļu baznīca sāka uztraukties, ka baznīcas svētki tiek svinēti nepareizās dienās. Jauno kalendāru visās zemēs nepieņēma uzreiz. Pāvests Gregorijs XIII saskaņā ar itāļu astronoma Luidži Lilio priekšlikumu izdeva rīkojumu, kas noteica pēc 1582.gada 4.oktobra izlaist desmit datumus un kalendārā 5.oktobra vietā likt 15.oktobri, lai mazinātu Jūlija kalendāra nesaskaņas ar saules gadu. Pāvesta rīkojumu katoļticīgās zemes uzņēma bez lieliem iebildumiem, bet protestantu zemēs tas radīja pretestību, tā sauktos KALENDĀRA NEMIERUS. Arī Rīgā 1582.gadā izcēlās asiņaini nemieri. Tikai 1589. gadā pēc nemiernieku sodīšanas ar nāvi izdevās nepaklausīgo Rīgu nomierināt. 

Gregora kalendārs kļuva par jauno stilu, bet Jūlija kalendārs — par veco stilu. Piemēram, Krievijā to lietoja vēl līdz 1918. gadam. Mūsdienās Jūlija kalendāru vēl joprojām izmanto vairākas pareizticīgās baznīcās (krievu, serbu u.c.). Latvijā uz Gregora kalendāru pilnībā pārgāja 1919. gadā, kad starpība starp kalendāra laiku un astronomisko laiku bija jau 14 dienas — ar katru gadsimtu starpība palielinājās pa vienai dienai.

Ideja par vasaras laiku pirmo reizi radās 18.gadsimta beigās. 1784.gadā Bendžamins Frenklins, toreizējais ASV sūtnis Francijā, kurš dzīvoja Parīzē, uzrakstīja eseju “Par pāreju uz vasaras laiku”, ko pēc tam nosūtīja savam draugam, kas strādāja par redaktoru “Journal of Paris” laikrakstā. Esejā izklāstītā ideja par pāreju uz vasaras laiku B.Frenklinam rādās, kad nejaušs troksnis iztraucēja viņa miegu aptuveni sešos no rīta. Pamostoties B.Frenklins bija pārsteigts par spilgto gaismu, kas apgaismoja istabu, un viņam radās šī ideja par pāreju uz vasaras laiku. Veicot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, B.Frenklins izrēķināja, cik daudz līdzekļus Parīzes iedzīvotāji iztērē ejot gulēt pēc pusnakts un mostoties tikai pusdienas laikā, laikā no 20.marta līdz 20.septembrim nelietderīgi dedzinot sveces un petrolejas lampas.

Kopš tā laika pagāja vesels gadsimts, kad 1907.gadā anglis Villiams Villetts atgādināja par pāreju uz vasaras laiku. V.Villetts ierosināja pagriezt pulksteni uz priekšu par 80 minūtēm, katrā aprīļa svētdienā par 20 minūtēm uz priekšu un septembrī darīt tāpat, tikai griezt laiku atpakaļ. Toreiz V.Villetta ideju noraidīja, tomēr 1916.gadā Anglijas Parlaments pieņēma likumu, ka vasaras mēnešos pulkstenis jāpagriež par stundu uz priekšu Griničas laikam.

Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz - I Pasaules kara sākumā saka lietot Vācija, Lielbritānija, Īrija un Francija. Jau toreizējais mērķis bija taupīt enerģiju.

II Pasaules karā laikā Anglijā tika ieviests tā sauktais dubultais vasaras laiks (Double Summer Time), kas atšķīrās no Anglijas joslas laika (Griničas laika) pat par divām stundām.

Arī ASV 1918.gadā pieņēma likumu par pāreju uz vasaras laiku nolūkos, lai taupītu resursus dalībai I Pasaules karā. Šis likums pastāvēja tikai septiņus mēnešus starp 1918. un 1919.gadu, jo šis likums izrādījās nepopulārs amerikāņu vidu.

Lielākā daļa Eiropas valstu vasaras laiku ieviesa 70.gados. Līdzīga situācija izveidojās arī Latvijā, kad Padomju Savienība ar 1980.gada 1.aprīli, pieskaņojoties lielai daļai pasaules valstu, ieviesa pāreju uz vasaras laiku.

Pāreja uz vasaras laiku, saīsinājumā DST ( Daylight saving time), ir pulksteņu pārregulēšana, lai vakaros dienasgaisma būtu ilgāk, bet rītos - mazāk, un tādējādi tiktu taupīta elektroenerģiju. Parasti pāreja uz vasaras laiku notiek, pavasaros pagriežot pulksteņus par stundu uz priekšu, bet rudenī - pagriežot par stundu atpakaļ. Vasaras laiks ir laika skaitīšanas sistēma, ko dažādās valstīs lieto pavasara un vasaras periodā. Joslas laikam vasaras laiks ir priekšā par 1 stundu. Lielākajā daļā valstu, arī Latvijā, vasaras laiku lieto no marta pēdējās svētdienas līdz oktobra pēdējai svētdienai. 

Patlaban pavasarī un rudenī pulksteņu rādītājus stundu uz priekšu un atpakaļ griež aptuveni 70 pasaules valstu iedzīvotāji. Zinātniskie pētījumi liecina, ka pāreja uz vasaras laiku samazina izlietotās enerģijas daudzumu, kā arī samazina ceļu satiksmes negadījumu un pastrādāto noziegumu skaitu. Gandrīz ikviens, bet visvairāk ziemeļvalstu iedzīvotāji, izjūt tumšās sezonas depresiju. Gaismas papildus stunda dod gan šo psiholoģisko veselību, gan fizisko veselību (gaisma veicina D vitamīna sintēzi un ārstē ādu), gan drošības sajūtu.

Tomēr zinātniskie pētījumi atklāj arī negatīvās laika maiņu puses. Laika grozīšana īslaicīgi ietekmē dažu cilvēku veselības stāvokli un emocionālo labsajūtu, daļai cilvēku traucē bioloģisko ritmu, pašsajūtu, darba spējas. Turklāt daudzviet pasaulē izveidotas sabiedriskas organizācijas, kas cenšas panākt, lai pāreja no ziemas uz vasaras laiku tiktu atcelta. 

Pārejām uz vasaras un ziemas laiku ir gan savi plusi, gan mīnusi, tomēr jāņem vērā, ka ļoti lielai mūsu sabiedrības daļai ir miega ritma traucējumi, un šādas laika pārejas un ritma izmaiņas var jau tā drūmo ainu tikai pastiprināt. Arī cilvēkiem ar veselīgu miegu pāreja uz vasaras vai ziemas laiku prasa zināmu periodu, lai pielāgotos citam ritmam, parasti tas notiek visai ātri – atkarībā no organisma īpatnībām dažu dienu līdz 2 nedēļu laikā, taču cilvēkiem ar miega ritma traucējumiem pats fakts vien, ka būs jāmaina ritms, var radīt iekšēju trauksmi un stresu. Līdz brīdim, kamēr organisms pielāgojas jaunajam ritmam, iespējams, izjutīsiet kādu no šiem simptomiem: miega traucējumus; nogurumu; depresīvu noskaņojumu; sirds ritma svārstības; koncentrēšanās spēju traucējumus; aizkaitināmību; apetītes zudumu; gremošanas traucējumus. 

Hronobioloģija ir zinātne, kas pēta bioloģisko ritmu izcelsmes apstākļus, būtību, likumsakarības un nozīmi, kā arī saistību starp cilvēka bioritmiem un veselību.

Bioritmi ir dzīvības pamats. Tie ir organismu adaptācijas pamats un nodrošina dzīvās un nedzīvas dabas vienotību, ievieš kārtību Visuma un mūsu eksistencē. Visas dzīvās būtnes uz Zemes – no augiem līdz augstākajiem zīdītājiem – pakļaujas bioloģiskajiem ritmiem, kas ir atkarīgi no ritma izmaiņām apkārtējā vidē (dienas gaisma, Zemes elektromagnētiskā lauka svārstības u.c.)

Gaisma nosaka ritmu. Gaisma, kas acī nonākusi caur radzeni, lēcu un stiklveida ķermeni, tīklenē transformējas nervu impulsos, kas tiek pārraidīti pa redzes nervu. Tā tiek stimulēts netālu esošais čiekurveida dziedzeris (epifīze), kas izdala miega hormonu melatonīnu, kurš regulē organisma diennakts un gadalaiku ritmu. Jo dziļāka nakts, jo vairāk miega hormonu epifīze izdala, tādējādi regulējot ķermeņa funkcijas.

Cilvēkam, atkarībā no diennakts laika cikliski mainās fizioloģiskais stāvoklis, intelektuālās spējas un pat garastāvoklis. Dienas laikā mūsu organisms pamatā pārstrādā barības vielas, enerģijas ieguvei aktīvai dienas dzīvei. Turpretim, nakts laikā barības vielas uzkrājas, notiek audu atjaunošanās un šūnu dalīšanās.

Visbiežāk mūsdienu sabiedrībā bioloģiskie ritmi neatbilst reālajam diennakts ciklam (tas ir tāpēc, ka mūsu dzīvesveids praktiski nekad nesakrīt ar reālo dienas garumu), kas noved pie atsevišķu orgānu un to sistēmu darba nesaskaņotības. Tādejādi, civilizācija, neizbēgami grauj mūsu dabisko bioloģisko ritmu.

No hronoloģiskās bioloģijas viedokļa mēs dzīvojam tumsā, jo mēs pārsvarā uzturamies slēgtās telpās, kas ir salīdzinoši vāji apgaismotas. Telpu apgaismojums ir ap 50 līdz 500 luksiem, savukārt gaisma brīvā dabā sasniedz starp 8000 (mākoņainā laikā) un 100 000 luksiem (saulainā dienā ap pusdienlaiku). Savukārt iekšējais pulkstenis normāli funkcionē tikai sākot no 1000 luksiem, kad tas bez pūlēm uztur savu individuālo ritmu. Tāpēc dienas laikā vajadzētu pēc iespējas biežāk uzturēties ārā. Cik svarīga ir gaismas nozīme bioloģiskā ritma iespaidošanā, mēs visvairāk izjūtam tumšajos gadalaikos, it īpaši rudenī. Kad dienas paliek īsākas un pelēkākas, daudziem sākas rudens depresija.

Viss atkarīgs arī no iedzimtības. To, cik jūtīgi mūsu iekšējais pulkstenis reaģē uz gaismas kairinājumiem, ir ģenētiski noteikts. Problēma: mūsu tehnoloģizētā dzīve reizēm neļauj saklausīt mūsu bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu. Tai laikā, kad organismam vajadzētu atpūsties pusdienlaika snaudā, mēs pārvaram organisma darbības spēju pazemināšanos, uzmundrinot sevi ar kafiju. Vakarā mēs dodamies gulēt pārāk vēlu vai (būdami pūces) pārāk agri; bieži vien nepieciešams vēl kāds mēriņš pirms gulētiešanas, lai labāk miegs nāktu pēc asa sižeta filmas noskatīšanās vai vētraini pavadītas nakts deju klubā. Tā sekas ir miega traucējumi, enerģijas zudums, garastāvokļa maiņas līdz pat smagai depresijai. Šīs problēmas ārstēšanā, tāpat kā galvassāpju vai gremošanas traucējumu gadījumos, ārstam būtu nepieciešams noskaidrot, vai pacients dzīvo atbilstoši savam bioloģiskajam pulkstenim, un iekļaut to ārstēšanās gaitā.

Kādreiz cilvēki cēlās līdz ar saules lēktu un nekādu problēmu ar laika plānošanu nebija. Gadiem ejot cilvēki savu dzīvi ir pakārtojuši pulkstenim, un līdz ar to, zināmā veidā, atteikušies  no dabas cikliem. Vasarā mēs tagad ceļamies krietni pēc saules lēkta, bet vakaros paliekam nomodā vēl ilgi pēc saulrieta. Organisma dzīvības procesu norises harmonizācija - atjaunojot dabiskos bioloģiskos ritmus cilvēka organismā - ir vēl viens no veselības pamatelementiem, pamatu pamats mūsu aktīvai ilgdzīvošanai.