IELŪGUMS UZ KONCERTU

Vislabākais putnu balsu klausīšanās laiks ir pavasaris, kamēr putniem nav izšķīlušies mazuļi. Bet arī jūnija sākumā nekas nav nokavēts. Vislabāk to darīt agri no rīta, vēl pirms saules lēkta. Rīti ir mierīgāki, arī satiksme vēl nav liela. Tad netraucē ne mašīnas, ne dzelzceļš, ne lidmašīnas, ne suņu rejas.

Ar dziesmām putni, īpaši tēviņi, vēstī pārējiem sugas brāļiem, ka šī vieta ir aizņemta un tiem, kuri vēlēsies to atņemt, būs jārēķinās ar pretestību. Ar dziesmu tiek sūtīta ziņa arī pretējam dzimumam – te ir vieta ligzdiņai, te ir ko ēst.

Ornitologi uzskata, ka putnu dziesmas atšķirt un atpazīt var iemācīties ikviens cilvēks, kurš dzird. Grūtāk esot saprast, ko putni vēstī ar citām skaņām: saucieniem, klabināšanu, šņācieniem un pīkstieniem. Vienīgi uztraukuma saucienus atšifrēt esot viegli.

Paši putni pēc balss pazīst ne tikai savus sugas brāļus, bet  arī konkrētus indivīdus – savus ģimenes locekļus un kaimiņus. Un tie ir arī lieliski citu putnu sugu balsu un dažādu dzirdētu trokšņu atdarinātāji. Tāpēc putnu balsu medniekam ne vienu vien reizi var nākties pārliecināties, ka tapis maldināts. Pirms ieklausīšanās putnu balsīs dabā, iesaku apmeklēt mājas lapu www.putni.lv. Noklausieties, ieklausieties, salīdziniet un vēlreiz ejiet klausīties dabā. Ar katru nākamo reizi sapratīsiet un atpazīsiet aizvien vairāk.

Izejot agrā rītā Krustpils muižas parkā, var saklausīt, kā simtgadīgo koku lapotne čalina, klabina, ļerina, tarkšķ, čurkst, svirpst, vītero un svilpj. Iesākumā nav viegli atšķirt, kas ir kas. Pavisam drošs par dažu dziesmu patieso izpildītāju var būt tikai tad, kad mazo dziedoni izdodas arī ieraudzīt un atpazīt. Ieklausīties dabā un būt vērīgiem ir pacietīgi jāmācās.

Piedāvāju nelielu ieskatu koncertprogrammā.

Kā izrādās, visplašāk pārstāvētā ir zvirbuļveidīgo kārtas (Passeriformes) mušķērāju dzimta (Muscicapidae). 

Izcilāko trijnieks

Pirmo vijoli līdz pat vasaras saulgriežiem spēlēs lakstīgala (Luscinia luscinia)

Noklausies:

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=1006247&r=1103265&lid=1006247&q=&h=1428

Lakstīgala ir neliela auguma, ar neuzkrītošu, pelēkbrūnu apspalvojumu slavens dziedātājputns. Lakstīgalas dziesma tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām putnu dziesmām pasaulē. Tās ķermenis ir 16 - 18 cm garš, spārnu izpletums 24 - 26 cm, svars 21 – 29g.

Lakstīgala mājo lapu koku vai jauktu koku mežos ar biezu pamežu un biezos krūmājos, kas parasti atrodas kādas ūdenstilpes tuvumā. Krustpils muižas parkā sastopama dzirnavu dīķa krūmājā.

Dziesma - treļļi, svilpieni un klakšķi, kas atkārtojas. Dziesmas elementu skaits, kas var sasniegt pat 12, atkārtojas vairākas reizes. Lakstīgala ir teritoriāls putniņš, kas par savu teritoriju paziņo dziedādama. Ir novērots, ka pilsētās dzīvojošās lakstīgalas dzied skaļāk nekā lauku vidē dzīvojošās lakstīgalas, jo tām „jāpārdzied” pilsētas kopējais trokšņu fons. Dzied tikai tēviņi, līdzko sākas mazuļu barošanas laiks, dziedāšana beidzas.
Kamēr nebija izgudroti radiouztvērēji un citas muzikālās iekārtas, traktieros, iebraucamajās vietās un muižnieku namos bija populāri turēt būrītī dziedošu lakstīgalu. Tajos laikos laba, dziedoša lakstīgala maksāja krietnu žūksni naudas. Bet lakstīgalu ķeršana, atlasīšana pēc to dziesmas īpatnībām bija vesela māksla.

Solo dziedājumu sniedz dziedātājstrazds (Turdus philomelos)

Noklausies:

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=1006208&r=1103265&lid=1006208&q=&h=837

Ķermeņa garums 210-250 mm, spārnu - 113-122 mm, spārnu izpletums - 340-390 mm​​, svars - 55-100 g. Galvas, muguras un astes virspuse šokolādes brūna vai pelēcīga. Vēders ir balts, sāni nedaudz okera krāsā. Krūtis dzeltenīgas, izraibinātas, tāpat kā vēderiņš, ar izteiktiem, tumši brūniem plankumiem, kuru daudzums samazinās virzienā uz kaklu. Spārnu apakšas nedaudz rudas.

Dod priekšroku dabiskām dzīvesvietām, kas nav cilvēku apsaimniekotas. Tikai pēdējā laikā sācis dzīvot pilsētas parkos, it īpaši, ja tajos aug egles (Krustpils muižas parkā dažas ir). Rietumeiropā dziedātājstrazds jau oficiāli skaitās pilsētas putns. Bieži apdzīvo vienu un to pašu teritoriju, kuru iecienījis arī melnais meža strazds.

Dziedātājstrazda dziesma tiek uzskatīta par ļoti skaistu. Un var saklausīt zināmu līdzību ar lakstīgalas dziesmu. Tā ir mērena, nesteidzīga, skanīga, ilgstoša, sastāv no zemiem svilpieniem un īsiem treļļiem, gandrīz katrs dziesmas elements atkārtojas 2-4 reizes. Dziesmā nereti imitē dažas citu putnu dziesmu skaņas. Ja lakstīgala dzied slēpjoties krūmājā, tad dziedātājstrazds parasti dzied, sēžot koku galotnēs, gandrīz visu diennakts gaišo laiku, bet visaktīvākie ir no rīta un vakarā (bet ne vēlā). Dzied daudz, līdz ligzdošanas perioda beigām. Jūnija sākumā dzied nedaudz mazāk, kā parasti, bet drīzumā dziedāšanas aktivitāte atjaunosies. Dziedāt pārstāj jūlija pirmās dekādes vidū-beigās.

Lai arī maziņa, bet teicama soliste ir sarkanrīklīte (Erithacus rubecula)

Noklausies:

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=1006123&r=1103265&lid=1006123&q=&h=3735

Augumā sarkanrīklīte ir 12,5-16 cm gara un 16-18 g smaga, tās galvenā pazīme, protams, ir oranži sārtais apspalvojums rīkles daļā un galvas priekšpusē. Sarkanrīklīti ir iespējams sajaukt ar sarkankrūtīti jeb svilpi (Pyrrhula pyrrhula) no žubīšu dzimtas, kas ir lielāks, ar melni krāsotu galvas pakauša daļu.

Latvijā mitinās jauktos, kā arī lapu koku mežos, arī dārzos, parkos. Ziemas laikā nereti sastopama cilvēku mājokļu tuvumā, parasti arī neaizsalušu ūdeņu tuvumā.

Vairošanās sezonā sarkanrīklītes pogošana līdzinās piccoloflautas skaņām. Dziesma - skaļš, skanīgs trellis, sauciens – ass „tik-tik-tik”. Sarkanrīklīte bieži dzied vēlu vakarā un citkārt arī naktī, tādēļ dažkārt tās dziesma tiek jaukta ar lakstīgalas dziedājumu. Vēlu vakaros, kad saule pazūd aiz apvāršņa, koši iekrāsojot debesis, un agri, rasainos un miglainos rītos, sarkanrīklītes smalkā balstiņa bieži vien ir vienīgā, kas dzirdama parkā. Tikai dziedātājstrazds vēlajos vakaros kopā ar sarkanrīklīti noslēdz dabas orķestra solokoncertu. Dienā sarkanrīklītes klusē.

Turpmāk vēl :)

Ar ko bagāts Krustpils muižas parks?

Lauka balodis  (Columba palumbus)

Baložveidīgo kārta
Baložu dzimtas suga

angliski: wood pigeon

vāciski: Ringeltaube

zviedru: ringduva

igauņu: meigas kaelustuvi

lietuviešu: keršulis

krievu: вяхирь

Lielākais no Latvijā sastopamajiem baložiem. Ķermeņa garums apmēram 41 cm, masa aptuveni 300 - 600 g. Augums spēcīgs, galva neliela. Putna galva un kakls pelēkzili. Kakla sāni zaļgani ar sārti metālisku mirdzumu un baltu pusmēnesveida laukumu. Arī krūtis sārti brūnganas ar metālisku mirdzumu. Mātītes nedaudz mazākas, krāsojums nav tik spilgts - mazāk zilo, vairāk pelēko toņu. Jauniem putniem nav baltā plankuma kakla sānos un trūkst spalvu metāliskā mirdzuma. 

Lauka balodis ziemo Eiropas dienvidos un Āfrikas ziemeļos. Latvijā ierodas aprīļa vidū. Un uzreiz ķeras pie ligzdas būvēšanas.

Dzīvo pa pāriem. Ligzdu parasti būvē apmēram cilvēka auguma augstumā, vai augstāk, pat 5 m augstumā. Ligzdu būvē no sausiem zariņiem, zāles stiebriem, dažām spalviņām. Ligzda gatavota pavirši, dažreiz var redzēt, ka olas spīd tai cauri. Izmanto arī citu putnu atstātās ligzdas. Ligzdu būvēt pabeidz līdz aprīļa beigām. Dēj maija pirmajā pusē 2 koši baltas olas. Perē 17-18 dienas. Šie baloži ir bailīgi. Ja tos bieži traucē perēšanas laikā, putni pamet olas. Mazuļus baro 20-21 dienu. Jaunos putns var sastapt jūlijā. Daži pāri labās vasarās perē vēl otro reizi.

Baložiem raksturīgi riesta lidojumi un tālu skanoša balss "grūū-grūū-grūū".

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=1006252

Pārtiek no dažādu augu sēklām, ogām, ēd arī kukaiņus un citus sīkus dzīvnieciņus.
Lauka baloži ir labi lidotāji, tomēr tos var panākt piekūni vai vistu vanagi.
Putni reizēm pielāgojas dzīvei pilsētas dārzos un parkos. Uz ziemošanas vietām dodas septembrī - oktobrī.

Lauka balodis ir visbiežāk medītais savvaļas balodis Eiropā, lai iegūtu tā gaļu.

Ar ko bagāts Krustpils muižas parks?

PARASTĀ SĒRAPIEPE

Parastā sērapiepe (Laetiporus sulphureus)   

Syn.: Polyporus sulphureus; Grifola sulphurea
Citi latviskie nosaukumi: Dzeltenā piepe, Sēra piepe
English names: Sulphur Shelf, Chicken-of-the-Woods
Deutsche Name: Gemeiner Schwefel-Porling

Uz dažādu lapukoku, bet īpaši ozolu, vītolu, parkos arī uz ošu u. c. lapukoku stumbriem parādās jau maija vidū un aug visu vasaru. Tas ir sēnēm patukšs laiks (it īpaši līdz jūnija vidum). 

Sērapiepe ir piepju sēne, kas praktiski nav sajaucama ne ar kādu citu piepju sēni. Tās augļķermeņi pusapaļi, 10 – 40 cm plati, 1 – 4 cm biezi, aug viens virs otra veidojot lielākas vai mazākas grupas.

Tie ir oranži (sevišķi jaunie) vai sēra dzelteni ar iesārtu nokrāsu; vēlāk izbalē un kļūst gaišdzelteni.

Stobriņu slānis augļķermeņu apakšpusē sērdzeltens. Mīkstums mīksts, gaļīgs, dzeltenbalts. 

Sēne satur antibiotiskas vielas.  Aug kā parazīts uz dažādu lapukoku stumbriem izraisot brūno trupi. 

Sēra piepe ir ēdama. Tā ir ar īpatnēju garšu, kas var mainīties atkarībā no koku sugas uz kuras tā augusi un ne katram būs patīkama un pieņemama. Ēdami gan tikai jauni augļķermeņi, kamēr tie ir mīksti. Tos nomazgā, sasmalcina (samaļ) un cep kopā ar piedevām. 

Garšīga. Ja sēra piepe aug uz ozola, tā ir mazliet rūgtena, ja uz vītola — mazliet skābena, tātad gardēži var draugiem sagādāt pārsteigumu, liekot atminēt, ko viņi ēd. Zinātāji apgalvo, ka pēc garšas atgādinot vistu. Vēl viena sēra piepes labā īpašība ir tās augšanas laiks — atrodama jau maijā. Jaunu sēra piepi var sagatavot kā malto gaļu vai kā gulašu, sagriežot gabaliņos. Cep bez vārīšanas. 

Uzmanīgi - dažiem cilvēkiem var būt alerģiska reakcija!

Mazas laimes un lielas laimītes

Ceriņa zieds ar piecām ziedlapiņām, četrlapu āboliņš, laimes pakavs, truša ķepa un daudzi citi simboli, ar kuriem pie izdevības mēģinām pieburt sev laimi. Ja ne savādāk, tad kaut vai tā! Kurš gan nevēlas justies pilnīgi laimīgs? Šī tēma cilvēci interesējusi jau kopš seniem laikiem.

Zinātnieki, kas pēta laimes sajūtu, apgalvo: laime ir subjektīva labsajūta. Un ir formulētas vismaz 300 laimes definīcijas.

Laime tiek meklēta visur: mūžībā, nemirstībā, mirklī, Dievā, paradīzē, dzīves pilnībā, ģimenē, tautā utt. Tā tiek saistīta ar visām cilvēka dzīves jomām.

Tomēr pastāv viedoklis, ka laime nav konstatējama, pat tad, kad tā ir. Visbiežāk mēs to saskatām tikai tad, kad tās sen vairs nav.

Kā dabas būtne cilvēks ir prieka un bēdu, apmierinātības un neapmierinātības būtne. Jāpieņem par patiesību tas, ka viss, kas mums sagādā prieku, agri vai vēlu tomēr izzūd. Un bieži būs situācijas, kad cilvēks jutīsies niecīgs un neaizsargāts naidīgajā pasaulē.

Kā personība, kultūras un sociālā parādība – cilvēks ir laimes un nelaimes būtne. Tad par laimi mēdz saukt arī īslaicīgu, pozitīvu pārdzīvojumu, veiksmi, lielu prieku, labvēlīgu apstākļu sakritību. Citi laimi izjūt kā ilgstošu apmierinātību, kas saistīta ar dziļām jūtām.

Mēs instinktīvi vēlamies justies labi, būt apmierināti. Tāpēc savā ikdienā meklējam, pastiprinām vai paši radām situācijas, kas mums šo labsajūtu var sniegt. Tāpat kā gan apzināti, gan neapzināti tiecamies izvairīties no sāpēm, bēdām, bailēm, kas dara mūs nelaimīgus.

Daudzi ir pārliecināti, ka vienas lielas laimes nemaz nav. Ir tikai daudz, bezgala daudz mazu laimīšu. Un ne jau ceriņu krūmā, bet tepat un tūlīt – katra paša dzīvē.

Veselības pētnieki laimi uzskata par vienu no svarīgākajiem veselību noteicošajiem faktoriem.Tāpēc:

:) Pilnībā koncentrējies uz notiekošo šeit un tagad, šajā pat mirklī. Neielaid prātā domas par bēdīgiem pagātnes notikumiem, nemokies neziņā par nākotni.

:) Pamēģini arī nepatīkamiem vai mazāk interesantiem darbiem nodoties tā, ka tie kļūst interesanti un aizraujoši.

:) Ik dienas atrodi kādus notikumus, kas ir iepriecinoši un kuru dēļ diena kļūst vērtīga.

:) Esi pateicīgs par skaistajām lietām, ko piedāvā dzīve, pat tad, ja vienlaicīgi atgadās problēmas.

:)Samazini savas vēlmes, tieksmes, lai būtu mazāk satraukuma, spriedzes. Tādā veidā vairāk varēsi pievērsties ikdienas sīkajiem dzīves priekiem un labvēlīgajiem notikumiem.