Cilvēks ir tāds jocīgs radījums. Līst lietus –
sūrojas par sliktu vasaru. Saule spīd - sākas žēlošanās par karstumu. „Nav sliktu
laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs!” Būsiet noteikti dzirdējuši tā
sakām. Es saku - nav sliktu laikapstākļu, jo cilvēkam piemīt unikālas spējas pielāgoties.
Saules virsmas temperatūra ir 6300oC.
Visaugstākā temperatūra, kāda jebkad uz mūsu planētas pieredzēta, 58o
C ēnā, reģistrēta 1992. gada septembrī El Azizā, Lībijā. Temperatūra, kas
augstāka par 45o C, ir parasta vasaras mēnešos tādās vietās kā
Austrālija, Persijas līča valstis un Sudāna. Everesta sniegiem klātās nogāzes
saulē sasilst līdz 30o C.
Temperatūra – parametrs, kas raksturo
termodinamikas sistēmas līdzsvara stāvokli.
Cilvēks tāpat kā zīdītājdzīvnieki ir homeotermisks. Tas nozīmē, ka ķermenī
pastāvīgi tiek uzturēta nemainīga temperatūra, kas gandrīz nemaz nav atkarīga
no apkārtējās vides temperatūras.
Hipotalāms, kuru var dēvēt par mūsu organisma centrālo gaisa
kondicionētāju, atrodas starp abām smadzeņu puslodēm. Cilvēka biosistēmā tam
vienmēr jāuztur 37 ºC temperatūra – vienalga, vai ārā valda polārs aukstums vai
svelme kā Sahārā. Ja ādas temperatūras sensori ziņo par karstumu, smadzenes
pavēl dziedzeriem ražot vairāk sviedru un dod signālu paplašināties
asinsvadiem. Tas atvēsina. Ja āda saceļ aukstuma trauksmi, asinsvadi
sašaurinās, drebuļi un zosāda ķermeni sasilda.
Temperatūrai ir ļoti liela nozīme cilvēka
dzīvības procesu norisē. Mainoties vides temperatūrai, mainās
organisma vielmaiņas procesi; zemas temperatūras apstākļos tā paaugstinās,
parastās temperatūras darbības zonā (15-25 ºC) nemainās, no 25 ºC nedaudz
pazeminās, bet 35-40 ºC atkal stipri paaugstinās.
Daudzām organisma funkcijām, to pilnvērtīgai darbībai,
ir nepieciešama konkrēta temperatūra. Ķermeņa temperatūra dažādu faktoru
ietekmē organismā var svārstīties – tā var būt paaugstināta, pazemināta un
sasniegt pat cilvēka organisma funkcionēšanai kritiskās robežas. Siltākās vietas
cilvēka organismā ir tās, kur straujāk riņķo asinis. Tas izskaidro karstuma
sajūtu, kas rodas, cilvēkam pietvīkstot. Sievietes organisma iekšējo
temperatūru ietekmē arī menstruālais cikls. Temperatūra sasniedz savu maksimumu
tieši pirms ovulācijas, paliekot paaugstināta no 15 līdz 25 dienai, ņemot par
pamatu 28 dienu ciklu. Īpaši jūtīga pret augstu temperatūru ir vīrieša sperma,
kura uz temperatūras paaugstināšanos reaģē daudz izteiktāki nekā pārējās
ķermeņa daļas. Šā iemesla dēļ zīdītājdzīvnieku sēklinieki atrodas ķermeņa
ārpusē, tur tie vairāk atdzesējas. Uz karstumu ārkārtīgi jutīgi reaģē smadzeņu
šūnas, maksimālā temperatūra, ko tās spēj izturēt, ir 42o C. Tāpēc asins
temperatūras palielināšanās tikai par dažiem grādiem var neatgriezeniski
ietekmēt smadzeņu darbību.
Hipertermija ir temperatūra, kura pārsniedz 41o C. Ja
ķermeņa iekšējā temperatūra paceļas virs 42o C, nāvi izraisa
karstuma dūriens.
Lai gan zīdītājdzīvnieku šūnas, atrodoties
vairākas minūtes vides temperatūrā, kas augstāka par 50o C, iet
bojā, cilvēks īsu brīdi spēj izturēt daudz augstāku temperatūru, vienīgi gaisam
jābūt izteikti sausam. Daudziem noteikti bijusi iespēja pašiem par to
pārliecināties saunā, kur temperatūra parasti sasniedz 90o C.
Eksperimentāli pierādīts, ka sausā gaisā pat 127o C temperatūrā
cilvēks spēj izdzīvot 20 minūtes.
Zināmi 4 siltuma izdalīšanas veidi caur ādu:
izstarošana, siltuma vadīšana, siltuma pārnešana un iztvaikošana jeb izsvīšana.
Kad apkārtējā gaisa temperatūra ir augstāka nekā ķermeņa temperatūra, no
siltuma iespējams atbrīvoties tikai izsvīstot. Svīšanu pastiprina adrenalīns,
kurš izdalās ķermeņa temperatūrai paaugstinoties. Adrenalīns izdalās arī
paaugstinātās stresa situācijās, tāpēc mums, pārdzīvojot spēcīgas bailes,
nosvīst plaukstas un piere. Sieviete, atrodoties vienādos apstākļos ar vīrieti,
svīst mazāk.
Svīšanas siltumatdevi var palielināt gandrīz
divdesmitkārtīgi, bet tas notiek uz ūdens zaudēšanas rēķina – apmēram 3 litri
stundā. Parasti cilvēks, strādājot veselu dienu karstumā, zaudē 10 – 12 litrus
ūdens Sviedri izdalās arī tad, kad nemaz nav pārāk karsti. Tādā veidā ik dienas
nākas zaudēt 0,8 l ūdens.
Ūdens ir izdzīvošanas priekšnoteikums karstā klimatā. Ja
izsvīdušā ūdens daudzums netiek atjaunots caur dzeršanu, cilvēka asiņu tilpums
samazinās, palielinot asiņu viskozitāti. Jo biezākas asinis, jo lēnāk tās
cirkulē un sirdij grūtāk tās pārsūknēt. Ūdens deficīts samazina ne tikai asiņu
un starpšūnu šķidruma tilpumu. Ūdens trūkums tiek kompensēts, paņemot to no
šūnām, tādejādi liekot tām sarauties, un noārdot pašas šūnas, kā arī to
membrānās esošās olbaltumvielas.
Darbojoties aktīvi, cilvēkā ķermenis zaudē
vairāk ūdens, nekā to iespējams kompensēt, apzināti uzņemot. Aktīvi darbojoties
karsta klimata apstākļos nepieciešams dzert pat tad, kad īpaši negribas. Ja
ūdens krājumi ir nepietiekami, visieteicamāk būtu mierīgi apsēsties ēnā un neko
nedarīt. Jebkura piepūle ķermenim liek tikai vēl vairāk sakarst. Necensties
ūdeni saglabāt ilgākam laikam, to nedzerot. Ir ļoti svarīgi to izdzert tieši
tajā brīdī, kad jūtam slāpes. Viens no nerakstītajiem tuksneša likumiem skan
šādi: ”Labāk uzglabāt ūdeni savā ķermenī, nevis pudelē”.
Sviedri satur ievērojamu daudzumu sāls. Jo vairāk cilvēks svīst, jo
vairāk zaudē sāls. Siltā klimata apstākļos tas var būt diezgan liels – līdz pat
12 gramiem jeb trīs tējkarotēm dienā. Cilvēka organisms tiek ar šo problēmu
galā izstrādājot hormonu, kurš veicina sāls konservāciju nierēs tā, lai tās
zudums, izdaloties kopā ar urīnu, samazinātos. Tas stimulē arī sāls garšas
izjūtu, tā ka cilvēks to attiecīgi arī vairāk patērē. Sāls deficīts cilvēka
organismā izraisa sāpīgus muskuļu krampjus rokās un kājās. Tie sākas tikai tad,
kad sāls deficīts apvienojas ar palielinātu muskuļu slodzi. Mazāk aktīviem
cilvēkiem sāls deficīts var izraisīt nogurumu, letarģiju, galvassāpes un
nelabumu. Atbrīvoties no šādām nepatīkamām sajūtām var apēdot vairāk sāls.
Pie gaisa mitruma, kas lielāks par 75%,
sviedri tomēr nevis iztvaiko, bet gan līst aumaļām šķidrā veidā. Tāda svīšana
izraisa vienīgi dehidratāciju un vēsumu nedod nekādu. Ar sviedriem organisms
zaudē Ca, K, Na, P sāļus, kā arī tādus organismam svarīgus mikroelementus kā
Zn, J, Cu un ūdenī šķīstošos vitamīnus. Katru dienu strauja iegremdēšanās
baseinā vai ieiešana dušā pārklāj ādu ar ūdens lāsītēm un palīdz cilvēkam
atvēsināties, pastiprinot ķermeņa siltuma atdevi caur iztvaikošanu.
Hipertermiju var izraisīt arī dažādi medikamenti.
To skaitā pirmo vietu ieņem “Ekstazī” (Ecstasy). Apvienojumā ar fizisku slodzi
tā var izraisīt fatālu ķermeņa iekšējās temperatūras paaugstināšanos.
Parasti ar drudzi (paaugstinātu ķermeņa temperatūru) organisms pretojas kādai
slimībai organismā, tāpēc, pirmkārt, ir jācīnās nevis ar paaugstināto
temperatūru, protams, ja tā nekļūst bīstama cilvēka dzīvībai, bet gan ar
iespējamo temperatūras paaugstināšanās cēloni. Pārmērīgi augsta temperatūra
noslogo asins piegādi, tādejādi pastiprinās sirdsdarbība. Augstas temperatūras
apstākļos pulsa frekvence var būt 160-180 sitienu minūtē. Stipri paaugstināta
temperatūra var pat sagraut šūnu sastāvdaļas un olbaltumus.
Pirms tika atklātas
antibiotikas, drudža terapiju veiksmīgi lietoja gonorejas un sifilisa ārstēšanā.
Drudzi iespējams izraisīt mākslīgi: visefektīvāk to var izdarīt, inficējot
cilvēkus ar malārijas parazītu, kuru vēlāk iznīcina, lietojot hinīnu. Ja
cilvēks šādas mokas sekmīgi pārcieta, sifilisa baktērija reizēm tika
iznīcināta, bet slimnieks izārstēts.
Augstas temperatūras ietekmē var būt
nosacījumu refleksu darbības un kustību koordinācijas traucējumi, uzmanības un
precizitātes samazināšanās. Pārāk liels karstums ir bīstams autovadītājiem. Jau
pie 35 ºC automašīnas iekšienē vadīšanas spējas pazeminās par 30% - gluži kā
alkohola iedarbībā.
Visi dzīvnieki, ieskaitot cilvēku, cenšas
samazināt karstuma radīto stresu, pielāgojot savu izturēšanos apstākļiem,
proti, atpūšoties un meklējot ēnu. Barības uzņemšana tiek ierobežota, jo šūnu
metabolisma rezultātā tiek saražots ķermeņa siltums.
Zemes cilvēki piemērojas vides apstākļiem,
izvēloties apģērbu un mājokli. Apģērbs var ļoti efektīvi pasargāt ķermeni no
karstuma, veidojot izolējošu slāni, kura uzdevums ir novērst apkārtējās vides
siltuma piekļūšanu ķermenim, kad pēdējā iekšējā temperatūra ir zemāka nekā vides
temperatūra. Vispiemērotākais ir vaļīgs un plandošs apģērbs, jo tas nodrošina
gaisa cirkulāciju, veicinot sviedru iztvaikošanu, tai pašā laikā pasargājot no
svelmainās saules.
Vesels organisms bez problēmām pacieš arī
lielas gaisa temperatūras maiņas. Taču ne vienmēr smadzenēs esošie
termoregulācijas centri spēj pietiekami ātri noreaģēt uz temperatūras
svārstībām. Tie, kam ir problēmas ar termoregulāciju, diemžēl vairāk cieš no
laika maiņām.
Ideāli..
AtbildētDzēstUzināju ko jaunu! :)
daudzkas lika aizdomaties par so un to
AtbildētDzēstUzzināju daudz ko jaunu
AtbildētDzēstBija interesanti lasīt